Ētika

Vikipēdijas raksts

Ētika (sengrieķu ήθος 'paraža, tikums, raksturs') ir filozofijas nozare - zinātne par morāli, tikumību (dažreiz tā tiek dēvēta arī par morāles filozofiju); ētikas pamatkoncepti ir, piemēram, pareizais un nepareizais, labais un ļaunais, atbildība.

Jēdzienu "ētika" lieto arī, runājot arī par ētiku kā, piemēram, kādas vairāk vai mazāk profesionālas darbības nozares tikumisko normu sistēmu (ārsta ētika, deputāta ētika u.tml.).

Ētikas jautājumu loks saistās ar ētisko spriedumu pamatojumu. Var izšķirt Metaētiku, normatīvo ētiku, tikumu ētiku, kā arī pielietojamā ētiku (applied ethics), kuras viena no apakšnozarēm ir profesionālā ētika. Katra no šīm ētikas teorijām piedāvā savu skatījumu uz ētikas problēmu loku un to centrā ir morālo spriedumu pamatojuma jautājums, proti, kas padara labo par labu un slikto par sliktu, vai citiem vārdiem - kas var kalpot par atsaiktes punktu spriedumam "tā darīt ir slikti" vai "tā darīt ir labi".

[izmainīt šo sadaļu] Metaētika

Metaētikas jautājumu loks aptver ētisko spriedumu pamatojuma meklējumus. Meta-ētikas centrā ir jautājumi par to vai ētiskie spriedumi ir izvērtējami, kā aplami vai patiesi, vai arī tie ir tikai individuālas emociju izpausmes, kurām nav objektīvi nosakāma satura. Var izšķirt dominējošās metaētikas teorijas, tās ir: emotīvisms, morālais absolūtisms, ētiskais reālisms, ētiskais intuicionisms, tāpat arī relatīvisms, kas attiecas uz ētikas jautājumiem. Emotivīsma pārstāvji uzskata, ka ētiskie spriedumi ir indivīda emociju izpausmes, kurām nav nekāda objektīvi fiksējama satura, līdz ar to statuss ir līdzīgs gaumes spriedumam. Ētisks spriedums „nogalināt ir slikti” pēc emotīvisma ir tas tāpat, kas izsauciens „fui, nogalināšanai!”. Līdz ar to tiek noraidīti objektīvi pastāvoši ētisko spriedumu referenti un ētiskais spriedums tiek pamatots ar indivīda personīgo attieksmi. Emotīvisma pozīcija tiek pamatota ar to, ka slepkavības un citas problēmas pastāv neatkarīgi no tā, vai pastāv kādas objektīvas ētiskās vērtības un vienīgais, kas cilvēkus attur no šādas rīcības ir viņu personīgā nepatika pret noziegumu. Tomēr emotīvismā diezgan skaidri var fiksēt sliekšanos uz morālā relatīvisma pusi, kas pats par sevi nav nekas slikts, bet faktiskajā realitātē tomēr neviennozīmīgs kurss, jo var pieņemt, ka emotīvismu, kā ētiskas attieksmes avotu var izmantot tikai cilvēki, kuriem ir attīstīta emocionālā kultūra, turklāt tie, kuriem tādas nav šo neformālo ētikas modeli nespētu īstenot pilnībā. Tātad, pieņemot, ka noteiktu indivīdu vidū emotīvisma modelis būtu pietiekams ētikas avots, reāli jāmeklē tāds, kurš ētiski motivētu arīdzan mazāk racionālus indivīdus

[izmainīt šo sadaļu] Normatīvā ētika

Normatīvā ētika atšķirībā no metaētikas veido instruējošus ētiskās rīcības modeļus, kurus izmantot noteiktās ar vērtības spriedumiem saistītās situācijās. Viena no normatīvās ētikas teorijām ir utilitārisms, kura maksima Bentama traktējumā paredz sekojošus apsvērumus: rīkojies tā, lai tava rīcība radīto lielāko labumu lielākam cilvēku skaitam. Rīkojoties jāmēģina izsvērt kāda rīcība radīs labo seko pārsvaru pār ļaunajām. Labums šeit tiek saprast, kā reāla labsajūta, ļaunums savukārt ir sāpes un cita veida nepatika. Laika gaitā utilitārisma terotētiskās nostādnes ir papildinātas [Dž.S. Mills] tomēr kopumā teorijas kodols ir saglabājis apsvērumu rīkoties tā, lai rīcības sekas radīto vairāk labuma lielākam skaitam un mazāk ļaunuma mazākam skaitam. Šāda maksima šķiet ir gana veiksmīga, lai to izmantotu rīcības ētiskā rakstura izvērtēšanai, tomēr arī tai ir dažas problēmas. Tiesa, problēmas var pieteikt, ja vērtē ortodoksālu utilitārismu, t.i. utilitārismu tikai un vienīgi tā definīcijas robežās un neļaujot paplašināt to ar citiem apsvērumiem. Tā, piemērām, ir problemātiski izsvērt visas iespējamās darbības sekas un tos, kurus šīs sekas var ietekmēt, līdz ar to ir iespējams, ka kāds piedzīvos to, kas nav labs, vai arī nav iespējams noteikt kopējo cilvēku skaitu, kas sastapsies ar rīcības sekām, jo rīcības sekas iespējams skars arī tos, kuri vēl nav dzimuši, bet kuri piedzimstot ar šīm sekām konfrontēsies. Neskatoties uz pamatotajiem iebildumiem, utilitārismam ir svarīga loma lēmumu pieņemšanā, jo praktiskajā dzīvē tiešām par rīcības ētiskuma skalu var pieņemt līdzsvaru starp tiem, kurus šis sekas ietekmēs pozitīvi un kurus mazāk

[izmainīt šo sadaļu] Tikumu ētika

Tikumu ētika uzsver ne tik daudz rīcības, kā paša cilvēka izvērtējumu. Tikumu ētika pieņem, ka pastāv cilvēkam piemītošas īpašības – tikumi – kas arī nosaka viņa rīcību un rīcībā parādās tas, kāds ir pats cilvēks. Ideāls, vadoties pēc tikumu ētikas, ir cilvēks, kuram piemīt attiecīgās īpašības, kas nepieciešamas sabiedrības pastāvēšanai. Tikumu ētika nejautā vai indivīda rīcība ir laba, bet vai pats cilvēks ir labs, par tik, par cik tā pieņem, ka rīcība ir saistīta ar paša cilvēka iekšējo raksturu un līdz ar to uzdevums ir attīstīt noteiktus tikumus. Tikumu ētiku attīsta Platons, uzskatot, ka eudaimoniju [labbūšanu] ir jāattīsta četri tikumi: taisnīgumu, gudrību, drosmi un mērenību. Šī ētikas teorija ir efektīva, proti, tā varētu kalpot par veidu, ka organizēt indivīdu kopdzīvi, ja būtu skaidri noteikts tikumu saturs. Ja visi vienotos, kas ir līdzjūtības, mērenības un citi tikumi, tad izveidojot sistēmu, kura šos tikumus spētu nostiprināt tajos, kuriem acīmredzot to trūkst, varētu veidot solidāri funkcionējošu sabiedrību. Bet problēma ir tajā, ka tikumus, kā piemēram gudrību, vai līdzjūtību atsevišķi indivīdi nemaz nav spējīgi apgūt ģenētiski; cilvēks, kurš jau ir piedzimis ar disponētību uz vardarbību un ļaunumu, nepakļausies tikumu terapijai, ja vien tā nenotiks mehāniski iejaucoties viņa biomehānisma funkcijās, bet šāda iejaukšanās saduras ar bioētikas jautājumiem un vismaz pagaidām nav leģitīma.

[izmainīt šo sadaļu] Pielietojamā ētika

Pielietojamās ētika nodarbojas ar konkrētu problēmsituāciju risinājumu, veidojot atsevišķu nozaru ētiku. Pielietojamā ētika sazarojas vides ētikā, profesionālajā ētikā, biznesa ētika un citās. Par pielietojamās ētikas metodi uzskata arī kazuistiku – principu, kas par izejas punktu izvēlas kādu problēmu un tad mēģina kompilēt dažādas ētiskās teorijas, šādi ir iespējams rast kompromisu starp dažādu ētisko teoriju pārstāvjiem. Plaša pielietojamās ētikas joma ir profesionālā ētika, kas paredz dažādas regulas, kuras jāievēro atsevišķu profesiju pārstāvjiem. Tā piemēram pastāv ārstu ētikas kodekss, kurā uzskaitīti norādījumi un rekomendācijas ārsta rīcībai. Ārstu ētikas kodeksā ietvertie norādījumi apvieno gan universālus norādījumu, kā piemēram „laba darīšanas principu pacientam”, kā arī daudz konkrētākas norādes, piemēram, „Kad smadzenes ir mirušas, ārsts var uzturēt dzīvību ķermeņa šūnās, ja kādi tā orgāni var noderēt cita cilvēka dzīvības paildzināšanai, likumā noteiktajā kārtībā.”1 Ārstu ētikas kodeksu pamatā veido praksē radušos problēmsituāciju kristalizācija, atšķirībā no žurnālistu ētikas, kur dominē vispārīgiem cilvēcības ideāliem atbilstošas rekomendācijas. Profesionālās ētikas kodeksu funkcijas ir daudznozīmīgs jautājums. Var uzsvērt dažādus šo kodeksu aspektus. Viens no tādiem ir profesionālās kopienas attīstīšana un uzticības vairošana. Ja šādi ētikas kodeksi nepastāvētu, tad varētu iedomāties īstenojamies ainu, kurā darbība šajās jomās notiktu no juridiskā aspekta leģitīmi, bet no cilvēciskā viedokļa „nabadzīgi” – varētu rasties augsne rīcības, kas tehniski vērsta uz mērķi, bet kurai nav ētiski kvalitatīva piepildījuma. Šīs jomas, lai arī ir savā ziņā „amatnieciskas”, tās skar arī cilvēciskās kopienas nemateriālos nostūrus un ir daļa no sabiedrības apziņas formēšanas rīkiem, tādēļ to darbībai nepieciešama šāda regulācija. Protams, arī šajos ētikas kodeksos iekļautajās regulās dominē noteikta izpratne par vērtībām un rīcības raksturu un to nosaka vēsturiskā šīs jomas vieta sabiedrībā. Katra no regulām ir sava veida ētiskais spriedums, kas iezīmē profesionālās jomas rīcības kontekstu. Šie kodeksi cenšas izslēgt katru juridiskā likuma atstāto iespēju nevirzīties pretim attiecīgi formulētajam labajam, veidojot sistēmu, kas ir viscaur piesaistīta tam, kas ir atzīts par labu noteiktā „labā” hierarhijā. Tā, piemēram, žurnālist pienākums ir informēt sabiedrību, jo tas ir labums, bet šī informācija var kaitēt valsts drošības, kas ir augstāks labums, līdz ar to ētikas kodekss savelk atbildības grožus ciešāk, kā to dara likums, jo likums parasti ir ētiskās rīcības uzmetums lielās līnijās. Pielietojamā ētika zināmā mērā ir ētikas „virsbūve”, kas vairs neiztirzā „bāzes” producētās labā un ļaunā versijas, bet pieņemt noteiktu šo vērtību modeli kā esošu un nepieciešamu, lai veidotu regulatīvas shēmas. Pretējā gadījumā, tāpat, ka jautājot kāpēc nogalināt ir slikti, var jautāt, kāpēc ārstam pret pacientu ir jāizturas labi, bet ja pirmajā fāze vēl šādas teorētiskas diskusijas ir iespējamas, otrajā tās jau ir pārlieku saistītas ar praksi un līdz ar to šāds relatīvisms var balansēt uz reāla konflikta ar varas iestādēm robežas, jo varas diskursam ir savi stingri labā un sliktā nosacījumi.