Korozija
Vikipēdijas raksts
Korozija (no latīņu corrosio - sabrukšana) - metālu, to sakausējumu un dažādu izstrādājumu sabrukšana apkārtējās vides agresīvās ietekmes rezultātā. Ietekme var būt ķīmiskas vai elektroķīmiskas dabas.
Visātrāk bojājas dzelzs un tās sakausējumu - čuguna un tērauda - priekšmeti. Šo procesu mēdz saukt arī par rūsēšanu, kas pēc būtības ir dzelzs oksidēšanās. Vara priekšmeti gaisā nosūbē - pārklājas ar zaļganu kārtu. Dažu citu metālu - hroma, alumīnija, alvas - izstrādājumi it kā nemainās. Taču, ja pavērosim rūpīgāk, redzēsim, ka arī ar tiem notiek zināmas pārmaiņas. Ķīmijā un tehnikā visus šos procesus sauc par koroziju. Korozijas cēlonis ir metālu iedarbība ar gaisa skābekli, mitrumu, dažādām gāzēm, kas rodas rūpniecībā un sadzīvē. Tā var norisināties tīri ķīmiskā ceļā, bet parasti ir saistīta arī ar elektriskiem procesiem. Elektriskie procesi notiek tad, ja saskaras divi dažādas aktivitātes metāli, un tad vispirms sabrūk aktīvākais metāls.
Korodēt var ne tikai metāli, piemēram, dažādu plastmasu pakāpeniska sairšana gaismas un skābekļa iedarbībā arī ir sava veida korozija.
[izmainīt šo sadaļu] Korozijas novēršanas metodes
Visbiežāk izstrādājumus no korozijas pasargā, izolējot tos no apkārtējās vides ietekmes (krāsojot, lakojot, pārklājot ar gumiju, plastmasām, vai metāla virsmas eļļojot). Virsmas var pārklāt arī ar citiem metāliem (niķeli, hromu), kam ir lielāka izturība pret koroziju. Daži sakausējumi (piemēram, nerūsējošais tērauds) paši par sevi ir izturīgi pret koroziju. Ir arī elektroķīmiskās aizsardzības metodes (aizsargājamajam metāla izstrādājumam - piemēram, kuģa korpusam - piestiprina aktīvāka metāla plāksnes, kuras korodē un sairst, bet tērauda korpuss tajā laikā nebojājas). Šādam mērķim var lietot, piemēram, cinku. Sevišķi lielas konstrukcijas pasargā no korozijas, laižot tām cauri nelielu līdzstrāvu ar pretēju virzienu tai strāvai, kura rodas elektroķīmiskās korozijas procesā.
