Nacionālisms

Vikipēdijas raksts

Šis raksts neatbilst Vikipēdijas kvalitātes standartiem; tam nepieciešami būtiski uzlabojumi.
Lai uzzinātu, kā uzlabot rakstu, izlasiet pamācību!

Nacionālisms ir etniski politiska ideoloģija, kas pirmajā vietā stāda nācijas identitātes konceptu. Nacionālisms var ietvert gan nācijas identitātes un vērtību aizsardzību, gan savas nācijas stādīšanu augstāk par citām. Nacionālisms ir ideoloģija, kas uzskata nāciju par cilvēka sociālās dzīves fundamentu, 19. gadsimtā tas sāk dominēt valstu iekšējā politikā. Nacionālisma jūtas sakņojas kā vēsturisko, tā ģeogrāfiskos, kā valodiskos, tā kultūras apstākļos. Nacionālismam raksturīga noteiktas grupas locekļa piederības izjūta, apziņa, ka cilvēks pieder kādai noteiktai tradīcijai, kas ir atšķirīga no citu grupu tradīcijām. Nacionālisms sakņojas Franču revolūcijā, un tas gadsimta laikā iegūst vairākas nokrāsas. Būtiskākie strāvojumi ir kultūras un politiskais nacionālisms. Kultūras nacionālisms visplašāk izplatījās tieši Centrāl un Austrumeiropā, kur, būtībā izkliedētiem cilvēkiem, nācijas apziņu veido kopēja senatne, reliģija un/vai valoda. Politiskais nacionālisms, kas pieprasa savu valsti, un pat izvirza savu nāciju kā vadošo pasaulē, veidojas nedaudz vēlāk, lai gan bieži vien ir grūti nošķirams, jo īsts kultūrnacionālisms laikam ir iespējams vien tikai dažu intelektuāļu, filozofu, aprindās, taču izejot jau plašākā publikā, rodas vēlme pēc kādām īpašām tiesībām. Franču revolūcija nacionālisma izcelšanos ietekmē divējādi. Pirmkārt, tā bija kā paraugs tam, ko viena nācija var panākt, Franču nacionālā pašapziņa veidoja pilsoniskumu, tā spēja noturēties pret pārējo Eiropu. Šādi mērķi tuvi ir politiskiem nacionālistiem. Turklāt 1791. gada konstitūcijas trešais pants pasludināja, ka „visas suverenitātes princips pieder nācijai”, tātad, katrai tautai ir tiesības uz pašnoteikšanos. Otrkārt, Franču revolūcija pārvērtās par Francijas plāniem pārņemt visu Eiropu, Napoleona iekarojumos tika pakļautas daudzas tautas, turklāt pat tās, kuras iepriekš vienmēr bijušas brīvas no virs varām, kā vāci, kas savukārt pavisam noteikti neapmierināja daudzus, radās vēlme atbrīvoties. Kā pamatu vēlmei atbrīvoties nacionālisti uzskata jau iepriekš minēto vēsturi, tautas paražas un tradīcijas. Nacionālisms cieši saistīts arī ar romantismu, it sevišķi Vācijā, kur bieži šie jēdzieni nav nošķirami. Abi šie domas virzieni uzskata, ka tieši caur vēsturi ir izprotamam pagātne un plānojama nākotne. Par vienu no spilgtākajiem domātājiem uzskatāms Johans Gtotfrīds Herders, kuru par pamatlicēju var uzskatīt kā vācu nacionālisti, tā romantisti. Herdera 1784.- 1791. gadā iznākušais darbs „Idejas par cilvēces vēstures filozofiju” runā par „tautas garu”, kas ir brīnišķīgs un neizskaidrojams, neviena nācija nav pielīdzināma citai, turklāt nācijas raksturs ir nemainīgs laika gaitā. Tomēr nešaubīgi notiek tautu attīstība, tā ir kā viena ķēde, kurā katrs posms ir saistīts ar cirtu, gan iepriekšējo, gan nākamo. Viņš uzskatīja, ka civilizāciju veido nevis internacionāla elite, bet gan vienkāršā tauta. Taču Herders nekādā ziņā neizceļ kādas tautas pārākumu, gluži otrādi, ikvienas tautas pienākums ir kopt savu specifisko tradīciju. Līdzīgus uzskatus 19. gadsimta sākumā pauž arī Frīdrihs fon Šēgels un Frīrihs fon Saviņī- vēsture pierāda to, ka kultūrai jāattīstās dabiski, ka noteiktus likumu ir veidojusi vēsturiskā attīstība un tie nav atvasināmi no universāliem principiem.