Ludvigs van Bēthovens

Vikipēdijas raksts

Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Beethoven, kristīts 1770. gada 17. decembrī Bonnā, miris 1827. gada 26. martā Vīnē) bija vācu klasiskās mūzikas komponists. Viņš tiek uzskatīts par vienu no visu laiku diženākajiem komponistiem, kurš ir ietekmējis daudzus vēlāko gadu mūziķus.

Bēthovenu nosacīti dēvē par pirmo romantiķi, jo, lai gan viņa skaņdarbi pamatā ir klasiski, atsevišķos sacerējumos parādās jau brīvākas, romantiskākas intonācijas.

Viņa pazīstamākie darbi ir 5. simfonija, 9. simfonija, kā arī klavieru skaņdarbi Elīzei un Mēnesnīcas sonāte.

Eiropas Savienības himnā ir izmantots Bēthovena 9. simfonijas koris "Oda priekam".

[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija.

Ludvigs van Bēthovens dzimis nelielā vācu pilsētiņā Bonnā. Zēna muzikālās dotības atklājās agri. Tēvs mācīja savam dēlam mūziku, taču viņš bija nepieredzējis pedagogs, neiejūtīgs mūziķis, neatsaucīgs, reizēm pat cietsirdīgs. (Mazā Mocarta slava nedeva viņam mieru). Vispirms tēvs mācīja viņam spēlēt klavesīnu, vēlāk viņa draugi, mūziķi, iemācīja zēnu spēlēt vijoli, ērģeles un altu.

Astoņu gadu vecumā mazais Bēthovens pirmo reizi koncertēja Ķelnes un citās Vācijas pilsētās. Tēvs, redzēdams, neko vairs dēlam nespēj iemācīt, pārtrauca nodarbības ar viņu. Naudas trūkuma dēļ, desmit gadu vecumā, izņēma viņu arī no skolas. Trūkuma un nedienu novārdzināta saslima Ludviga māte. Divpadsmit gadu vecumā viņš sāka strādāt par ērģelnieku galma kapelā. 1782. gadā Ludvigs van Bēthovens sastop tā laika lielisku komponistu, pedagogu un ērģelnieku Kristiānu Nēfi, kurš izprot zēna savdabīgo talantu. Tieši Nēfe iepazīstināja ar J.S.Baha, F.E.Baha, G.F.Hendeļa, J.Haidna un V.A.Mocarta labākajiem skaņdarbiem. Tā likdams stingrus pamatus Bēthovena jaunrades attīstībai. Skolotājs palīdzēja arī iespiest pirmos skaņdarbus. Paklausīdams Nēfes padomam, jauneklis daudz lasīja, mācījās svešvalodas (latīņu, franču, itāļu). 1787.gadā Ludvigs van Bēthovens devās uz Vīni. Lai sastaptos ar Mocartu un uzklausītu viņa padomus. Bēthovens spēlēja savus skaņdarbus un improvizēja. Mocarts bija pārsteigts par jaunekļa fantāzijas bagātību un drosmi, par neparasto – bangojošo, brāzmaino atskaņojumu veidu. Pievērsdamies klātesošajiem, Mocarts izsaucās: “Ievērojiet viņu! Viņš vēl liks par sevi runāt!”

Nomira Bēthovena māte un viņam nācās atgriezties Bonnā un uzņemties rūpes par ģimeni. Bēthovens sāka strādāt operas teātrī, kur spēlēja altu, uzstājās koncertos, pasniedza bezgala daudz stundu.

1789. gadā norisinājās Francijas revolūcija, tika pasludināta brīvība, vienlīdzība, visu cilvēku brālība. Pret karaļa varu bija sacēlusies tauta, kas izraisīja Bēthovenā kvēlu atbalsi. Šiem ideāliem viņš palika uzticīgs visu mūžu. Tikšanās ar Haidnu , kurš brauca cauri Bonnai, nostiprināja lēmumu doties uz Vīni, lai mācītos pie izcilā komponista. 1792.gadā 22 gadus vecais komponists ieradās Vīnē, kur nodzīvija līdz pat mūža galam. Tanī laikā Vīne bija viens no lielākajiem mūzikas centriem ne tikai Austrijā, bet visā Eiropā. Turp devās tā laika labākie komponisti. Uz Vīnes teātra skatuves tika uzvestas operas, koncertos skanēja simfoniskie un kamermūzikas skaņdarbi. Savā starpā sacentās atskaņotājmakslinieki virtuozi. Šeit dzīvoja un komponēja pasaulē pazīstamie Haidns un Mocarts. Vīnes ielās un laukumos spēlēja tautas muzikanti.

Bēthovena vārds drīz vien kļuva pazīstams. Vispirms viņš Vīni iekaroja kā pianists. Vīniešus pārsteidza jaunā mūziķa vētrainās improvizācijas, viņa fantāzijas bagātība. Bēthovens sāka spēlēt uz tolaik jaunā instrumenta – klavierēm. Jaunais virtuozs, pilnībā pārvaldot savas mākslas tehniku, savaldzināja klausītājus, izvirzīdamies tālu priekšā visiem tā laika pianistiem.

Arī Bēthovens pats, viņa ārējais izskats, viņa attieksme pret cilvēkiem lauza visus iesīkstējušos priekštatus un pieņēmumus. Bez parūkas, bieziem, melniem matiem, spītīgi savilktas uzacis un cieši sakniebtās lūpas, turklāt ziņš tā laika izpratnē bija pārāk nevērīgi un vienkārši ģērbies. Nereti Bēthovens bija ass pret bagātajiem augstmaņiem. Vienā no Bēthovena vēstulēm ir šādi vārdi: “Firstu ir un būs tūkstošiem. Bet Bēthovens ir tikai viens.” Bēthovena traģēdija bija viņa kurlums. Smagās slimības dēļ viņš vairījās no cilvēkiem, kļuva noslēgts. Slimības pirmās pazīmes viņš manīja 28 gadu vecumā. Neatlaidīgā ārsēšanās nelīdzēja, kurlums arvien vairāk padziļinājās. Bēthiveni pārņēma izmisums, viņš bija gatavs šķirties no dzīves, tomēr mīlestība pret mūziku, doma, ka viņš spēj ļaudīm sagādāt prieku, izglāba viņu no traģiskās nāves.

Par lūzuma gadu Bēthovena jaunradē kļuva 1802.gads. Turpmākie desmit gadi komponistra dzīvē bija visražīgakie. Bēthovons kļuva pazīstams un cienījams visā pasaulē. Tika izdoti viņa skaņdarbi. Komponists turpināja pilnveidot savu meistarību. Bēthovens bija cerību enerģijas, spēka, gaišu cerību pilns. Taču tuvojās neveiksmes un sarūgtinājumi. Bez atbildes palika Bēthovena lūgums pieņemt viņu pastāvīgā darbā operas teātrī. Ar katru gadu jūtamākas kļuva materiālās grūtības. Grāfiene Terēze Brunsvika, kuru viņš mīlēja , tā arī nekļuva par viņa sievu. Bēthovens bija aizvainots, viņš dziļi cieta.

Kurlums, kas aizvien pastiprinājās, padarīja viņu vēl vairāk noslēgtu un vientuļu. Bēthovens vairs neuzstājās solokoncertos. Viņš pārtrauca uzstāties kā diriģents un arvien retāk parādījās sabiedrībā. Lai saprastos ar cilvēkiem komponists sāka lietot klausāmās taurītes. “Sarunu burtnīcas” komponists izmantoja, lai saprastos ar saviem draugiem.

1824.gadā radās “Svinīgā mesa” – garīga satura kora skaņdarbs latīņu valodā. Tulīt pēc mesas radās grandipzākais sacerējums – 9.simfonija (pēdējā). Komponists orķestrim papildus pievienoja solostus un kori. Mūža beigās Bēthovens palika uzticīgs saviem jaunības ideāliem. Simfonijas finālā skan vardi no F. Šillera odas “Priekam”:

“Līksme, dievu kvēle skaistā, Elizejas saules stars.”

Simfonijas beigās diženā mūzika, kas atgādina himnu, aicina visas pasaules tautas apvienoties, tiekties pēc laimes un prieka.

Bēthovena pēdējie skaņdarbi bija kvarteti, kam ir neparasts veidojums un, kas ir sarežģīti ieceres ziņā. Tikai retais no Bēthovena laikabiedriem spēja šos skaņdarbus saprast. Dzīves pēdējos gados Bēthovens smagi slimoja ar nierēm. Četrreiz tika izdarīta operācija, taču nekas veirs nelīdzēja. Dižais komponists mira, kad pie viņa nebija neviena no piederīgajiem. Viņu pēdēja gaitā pavadīja desmitiem tūkstošu liels ļaužu pūlis. Bēthovens apbedīts Vīnes kapsētā. Nams Bonnā, kur viņš dzimis, pārvērsts muzejā.