Slovēnija

Slāvu ciltis, mūsdienu slovēņu priekšteči, apmetās šajā teritorijā 6. gadsimtā. 7. gadsimtā tie dibināja Karantānijas valsti, kas kļuva par vienu no pirmajām slāvu valstīm. 745. gadā Karantānija, apmaiņā pret militāru palīdzību, atzina franku protektorātu, saglabājot formālu neatkarību līdz pat 1180. gadam, kad tā sabruka. Franku klātbūtne veicināja slovēņu pāriešanu kristietībā. Ap 1000. gadu tika uzrakstīts „Brižinski spomeniki” – pirmais rakstiskais dokuments slovēņu valodā. 14.gs. Slovēnijas teritorija nokļuva Austrijas Hābsburgu varā un bija tās sastāvā līdz 16.gs. Pēdējos 1000 gadus Slovēnijas vēsture ir saistāma ar Austrijas vēsturi. Austroungārijas impērijas laikā Slovēnija bija Austrijas daļa, un kad 1.pasaules kara rezultātā monarhija sabruka, Slovēnija kopā ar serbiem un horvātiem sanāca kā Nacionālā Padome, kas vēlāk bija par pamatu Dienvidslāvijas izveidošanai. 1918.gadā Slovēnija kļuva par jaunas valsts – Dienvidslāvijas karalistes – sastāvdaļu. Šo valsti veidoja vairāk nekā 20 etniskas grupas un to sauc par „pirmo Dienvidslāviju”, kura pastāvēja no 1918. līdz 1941.gadam. Šī valsts bija centralizēta un tajā dominēja serbi. Pēc 2.pasaules kara 1945.gadā tika nodibināta „otrā Dienvidslāvija”. Maršals Tito bija šīs federācijas spēcīgs līderis. Tito Slovēniju padarīja par pastāvīgu Dienvidslāvijas republiku. Viņam Dienvidslāviju izdevās saturēt vienotu no tās dibināšanas līdz pat savai nāvei 1980.gadā. Tito pretnostatīja Dienvidslāviju Padomju Savienībai un tādējādi radīja nesaskaņas ar Staļinu. Padomju blokādes un sankciju dēļ Dienvidslāvija attīstīja savu tirgu un diplomātiskās attiecības ar Rietumeiropas valdībām, lai arī tā bija komunistu valsts. Pēc Staļina nāves attiecības ar PSRS uzlabojās.

1981.gadā Dienvidslāvijā kopā bija 22,424 miljoni iedzīvotāju. No tiem: serbi – 36,3%; horvāti – 19,7%; musulmaņi – 8,9%; slovēņi – 7,8%; maķedonieši – 5,9%. Par minoritātēm tika uzskatīti albāņi – 7,7%; ungāri – 1,8%; čigāni – 0,7% u.c. 5,7% no iedzīvotājiem identificēja sevi ar dienvidslāviem. Tautu izkliedētība reģionā bija liela, piemēram, serbi bija gan Serbijā, gan Horvātijā, gan Bosnijā, albāņi – lielākoties Serbijā (Kosovā) un Maķedonijā, horvāti – Horvātijā, Bosnijā un Serbijā (Voivodinā). Dienvidslāvijā dzīvojošās tautas piederēja arī pie dažādām reliģijām. Serbi, melnkalnieši un maķedonieši lielākoties ir pareizticīgie. Horvāti, slovēņi un ungāri – katoļi. Bet musulmaņu un albāņi – islamticīgie.

Lai gan Slovēnija bija viena no mazākajām Dienvidslāvijas republikām, tā deva vislielāko atbalstu tās visas federācijas ekonomikai. Tās iekšzemes kopprodukts bija 212% no kopējā. Otra ekonomiski spēcīgākā republika bija Horvātija, kuras IKP sastādīja 123%. Salīdzinājumam – Serbija (bez provincēm) – 93%, Bosnija un Hercegovina – 74%, Melnkalne – 78%, bet Maķedonija – 66%. Arī eksporta un importa ziņā Slovēnija un Horvātija bija priekšā pārējām republikām. Tomēr pēc 70 gadiem šī „gabalainā” nācija sadalījās un starp jaunajām valstīm izcēlās karš. Pēc Tito nāves Dienvidslāvijas daļas pieprasīja vairāk autonomijas. 1981.gadā ar vardarbīgiem protestiem Kosovā tiek prasīta atsevišķa republika. 1986.gadā Slobodans Miloševičs kļūst par Serbu Komunistu līderi un nostiprina varu Serbijā. 1988.gadā viņš to paplašina arī uz Melnkalni un Voivodinu. Kosovā notiek streiki, protesti un tīrīšanas. 1990.gadā pēdējais Dienvidslāvijas komunistu kongress nesaskaņu dēļ sašķeļas. Slovēnijā un Horvātijā notiek vēlēšanas, anti-komunistu spēki uzvar. Jūlijā Kosovas deputāti deklarē savu republiku. Slovēnijā notiek referendums par neatkarību. 1991.gadā Slovēnija un Horvātija arī deklarē neatkarību, bet Dienvidslāvijas armija iebrūk Slovēnijā. Tieši PSRS sabrukums 1991.gadā pielika punktu šīs valsts izjaukšanā. Savu neatkarību paziņoja Slovēnija, Horvātija, Bosnija un Maķedonija. „Trešā Dienvidslāvija” – Serbija un Melnkalne. Jaunajās valstīs karos un etniskajās tīrīšanās tika nogalināti 250 000 iedzīvotāji – gan Horvātijā, gan Bosnijā, gan Maķedonijā bija bruņoti konflikti.

Interesanta ir arī Slovēnijas pārvaldes sistēmas maiņas dažādos vēstures posmos. 1929.gada 6.janvārī Dienvidslāvijā tika nodibināta militārmonarhiskā diktatūra. 1941.gada 27.martā profašistiskā valdība tika gāzta. 6.aprīlī fašistiskā Vācija un Itālija uzbruka Dienvidslāvijai, un 10.aprīlī hitlerieši Zagrebā proklamēja t.s. Neatkarīgo Horvātiju; pie varas nāca sutaši (horvātu fašisti). 1941.gada 17.aprīlī armija kapitulēja. Dienvidslāvija tika sadalīta vācu un itāļu okupācijas zonā. Vienīgais organizētais politiskais spēks Dienvidslāvijā pēc okupācijas bija Dienvidslāvijas Komunistiskā Partija. Dienvidslāvijas tautu atbrīvošanas karš, kurš ilga no 1941. līdz 1945.gadam pret okupantiem saplūda ar revolūcijas cīņu pret vietējo buržuāziju. 1942.gada novembrī nodibinājās augstākais politiskais orgāns – Dienvidslāvijas tautu atbrīvošanās antifašistiskā veče, 1943.gada novembrī – augstākais tautas varas izpildorgāns – Dienvidslāvijas atbrīvošanās Nacionālā komiteja, kuras premjers bija J.Tito. PSRS sniedza politisko un diplomātisko atbalstu, materiālu un militāru palīdzību Dienvidslāvijas atbrīvošanās kustībai. 1944.gada 20.oktobrī tika atbrīvota Belgrada. 1945.gada 7.martā izveidojās Demokrātiskā Federatīvās Dienvidslāvijas valdība, kuras vadītājs arī bija J.Tito. 1945.gada 15.maijā visa Dienvidslāvija bija atbrīvota. 1945.gada 29.novembrī tika proklamēta Dienvidslāvijas Federatīvā Tautas Republika (kopš 1963.gada aprīļa Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika). 1948.gadā attiecības starp Dienvidslāvijas KP un VK(b)P tika pārtrauktas, pārtrūka arī Dienvidslāvijas un PSRS ekonomiskie un kultūras sakari. 50.gadu vidū tika panākta PSKP un Dienvidslāvijas Komunistu savienība (Dienvidslāvijas KP nosaukums kopš 1952.gada), kā arī PSRS un Dienvidslāvijas attiecību normalizēšanās. Atjaunojās arī Dienvidslāvijas sakari ar citām sociālistiskām valstīm. Ārpolitikā īstenoja nepievienošanās kursu, atbalsta saspīlējuma mazināšanu, vispārēju un pilnīgu atbruņošanos, vērsās pret rasismu.

Slovēnijas karte

Triglava

Tagad Slovēnija ir parlamentāra republika. Latvijas un Slovēnijas divpusējās attiecības ir ļoti labas un aktīvas, tajās vērojama augoša sabiedrības tendence. Par prioritāti uzskatāma sadarbības pilnveidošana atbilstoši iespējām, ko paver dalība ES un NATO. Ievērojams attīstības potenciāls ir divpusējām tirdznieciski-ekonomiskajām attiecībām. Veiksmīgi norit sadarbība tieslietu un iekšlietu, aizsardzības, kā arī kultūras jomās.

Latvijas valdība Slovēnijas neatkarību atzina 1991.gada 29.augustā. Šajā pašā dienā Slovēnija atzina Latvijas neatkarību. Diplomātiskās attiecības nodibinātas 1991.gada 30.septembrī.

Kopš Dienvidslāvijas sabrukuma tās teritorijā ir notikuši dažādi nemieri, kuru pamatā ir etniskās nesaskaņas, jo tās teritorijā dzīvo daudz dažādu tautu. Viens no etniskajiem konfliktiem ir Bosnijā un Hercegovinā, kurā par varu cīnās serbi, horvāti un musulmaņi. Horvāti un musulmaņi šajā valstī ir noslēguši pamieru un savā starpā cīnās pret serbiem. Viņi (horvāti un musulmaņi) ir izveidojuši Bosnijas Federāciju, savukārt serbi ir izveidojuši Serbu Republiku. Vēl viens no konfliktiem notiek Serbijā un Melnkalnē, kura 2002.gadā savu nosaukumu nomainīja no Dienvidslāvijas uz šo. Slovēnija savu neatkarību no Dienvidslāvijas atguva 1991.gada 25.jūnijā.

Mūsdienu Slovēniju parasti pazīst kā vienīgo Dienvidslāvijas valsti, kura atdalījusies no šīs valstu savienības bez liela kara. Tas varēja notikt tikai tāpēc, ka slovēņi jau Dienvidslāvijas laikā jutās samērā neatkarīgi. Viņiem ir sava valoda, īpatnēja kultūra un labi attīstīta saimniecība. Slovēnijā dzīvoja tikai 7% no Dienvidslāvijas iedzīvotājiem, toties lielvalsts budžetā tā ienesa ¼ daļu no ienākumiem.

[izmainīt šo sadaļu] Skat. ari

Slovēnijas pilsētu uzskaitījums

[izmainīt šo sadaļu] Ārējas saites

Slovēnija

Šis ar ģeogrāfiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

Eiropas valstis
Albānija \| Andora \| Apvienotā Karaliste \| Austrija \| Baltkrievija \| Beļģija \| Bosnija un Hercegovina \| Bulgārija \| Čehija \| Dānija \| Francija \| Grieķija \| Horvātija \| Igaunija \| Islande \| Īrija \| Itālija \| Krievija \| Latvija \| Lietuva \| Lihtenšteina \| Luksemburga \| Malta \| Melnkalne \| Moldova \| Monako \| Nīderlande \| Norvēģija \| Polija \| Portugāle \| Republika Maķedonija \| Rumānija \| Sanmarīno \| Serbija \| Slovākija \| Slovēnija \| Somija \| Spānija \| Šveice \| Turcija \| Ukraina \| Ungārija \| Vācija \| Vatikāns \| Zviedrija
Teritorijas: Farēru salas \| Gibraltārs \| Gērnsija \| Menas sala \| Džersija

Eiropas valstis

Teritorijas: Farēru salas | Gibraltārs | Gērnsija | Menas sala | Džersija

Eiropas Savienība (ES)
Apvienotā Karaliste \| Austrija \| Beļģija \| Bulgārija \| Čehija \| Dānija \| Francija \| Grieķija \| Igaunija \| Īrija \| Itālija \| Kipra \| Latvija \| Lietuva \| Luksemburga \| Malta \| Nīderlande \| Polija \| Portugāle \| Rumānija \| Slovākija \| Slovēnija \| Somija \| Spānija \| Ungārija \| Vācija \| Zviedrija

Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO)
Apvienotā Karaliste \| ASV \| Beļģija \| Bulgārija \| Čehija \| Dānija \| Francija \| Grieķija \| Igaunija \| Islande \| Itālija \| Kanāda \| Latvija \| Lietuva \| Luksemburga \| Nīderlande \| Norvēģija \| Polija \| Portugāle \| Rumānija \| Slovākija \| Slovēnija \| Spānija \| Turcija \| Ungārija \| Vācija