Kultūra

Vikipēdijas raksts

Kultūra (no lat. Cultura, kas ir sakņojas no colere, kas nozīmē "kultivēt"), galvenokārt nozīmē cilvēka darbības struktūras, kā arī šo darbību simboliskās nozīmes. Dažādas "kultūras" definīcijas atspoguļo dažādās teorētiskās saprašanas vai novērtēšanas bāzes cilvēka aktivitātēm.

Galvenokārt termins kultūra apzīmē intelektuālu radījumu indivīdu, grupas vai sabiedrības produkta kopumu. Tas ieskaita tehnoloģiju, mākslu, zinātni, kā arī morālās sistēmas un raksturīgās uzvedības un paradumus šai izvēlētai inteliģento būtņu grupai. Vēl konkrētāk tam ir specifiski vairāk dziļāku nozīmju dažādo cilvēku aktivitāšu sfērās.

Var novērot, ka dažādām cilvēku sabiedrībām ir atšķirīgas kultūras un viena indivīda personālā kultūra var atšķirties no otra.

Antropologi visbiežāk izmanto terminu "kultūra", lai apzīmētu cilvēka spēju klasificēt, sistematizēt un nodot savas pieredzes ar simbolu palīdzību. Šī spēja jau izsens tiek uzskatīta kā cilvēku izteiktākā īpašība. Tomēr tādi primātoloģisti, kā Džeina Gudola (Jane Goodall) ir identificējuši kultūras aspektus cilvēka tuvākajos radiniekos dzīvnieku pasaulē.^[1] var teikt, ka "tas [kultūra] ir veids kā cilvēki dzīvo saskaņā ar saviem uzskatiem, valodu, vēsturi vai arī to kā viņi ģērbjas."

Satura rādītājs 1 Definējot "Kultūru" 2 Kultūras atslēgas elementi 3 Veidi kā var novērtēt kultūru 3.1 Kultūra kā civilizācija 3.2 Kultūra kā skatiens uz pasauli 3.3 Kultūra kā simboli 3.4 Kultūra kā stabilizējošais mehānisms 3.5 Kultūra un evolucionārā psiholoģija 4 Kultūras sabiedrībā 5 Kultūra dažādos reģionos 5.1 Āfrika 5.2 Amerikas 5.3 Āzija 5.4 Okeānija 5.5 Eiropa 5.6 Tuvie austrumi un Ziemeļāfrika 6 Uzskatu sistēmas 6.1 Ābramiskās reliģijas 6.2 Austrumu reliģijas un filozofijas 6.3 Cilšu reliģijas 6.4 "Amerikāņu sapnis" 6.5 Laulība 7 Kultūras pētīšana 8 Izmaiņas kultūrā 9 Atsauces 10 Izmantotā literatūra 11 Skat. arī 12 Saites

[izmainīt šo sadaļu] Definējot "Kultūru"

Kultūru mēdz dēvēt par "visas sabiedrības dzīves stilu". Tādēļ tā sevī ietver uzvedības normas, ģērbšanās normas, valodas, reliģijas, rituālus, arī tādas uzvedības normas, kā likumus un morāli, un uzskatu sistēmas. ^[2]

Dažādās kultūras definīcijas atspoguļo dažādās saprašanas teorijas vai arī kritērijus uz kuriem vadās cilvēka darbība. Edvards Burnets Tailors (Edward Burnett Tylor), rakstot no sociālās antropoloģijas perspektīvas Anglijā 1871. gadā, aprakstīja kultūru šādi: "Kultūra vai civilizācija, ja tiek vērtēta no visplašākā etnogrāfiskā viedokļa, ir tas sarežģītais kopējais veidojums, kas sevī ietver zināšanas, uzskatus, mākslu, morāles, likumus, paražas un jebkuru citu spēju vai paradumu, ko iegūst cilvēks, kā sabiedrības loceklis." ^[3]

No jaunākiem definējumiem ir Apvienoto Nāciju Izglītības, Zinātnes un Kultūras organizācijas (UNESCO) (2002) definējums, kas kultūru apraksta sekojoši: "...kultūrai vajadzētu tikt uztvertai kā noteiktu garīgu, materiālu, intelektuālu un emocionālo sabiedrības īpašību kopumu sabiedrībā vai sabiedrības grupā un, protams, šās sabiedrības vai sabiedrības grupas māksla un literatūra, dzīves stils, kopdzīvošanas paražas, vērtību sistēmas, tradīcijas un uzskati". ^[4]

Kamēr šīs abas definīcijas aptver sevī daudzas nozīmes, tās tomēr neaptver visas vārda "kultūra" nozīmes. 1952. gadā Alfrēds Kroibers (Alfred Kroeber) un Klaids Klakhans (Clyde Kluckhohn) apkopoja sarakstu, kas ietvēra sevī 164 vārda "kultūra" nozīmes savā darbā "Kultūra: kritisks koncepciju un definīciju apskats"(Culture: A Critical Review of Concepts and Definitions).^[5]

Šīs definīcijas, kā arī daudzas citas, kopā veido kultūras elementu katalogu. Tiem elementiem, kas ir iekļauti šajā katalogā (piemēram, likums, akmens rīks, laulība), katram ir sava patstāvīga eksistence. Viņi ienāk mūsu laiktelpā vienā koordināšu punktā un iznāk citā. Taču kamēr šie elementi ir šeit, tie mainās, tādēļ ir iespējams runāt par likuma vai instrumenta attīstību, jeb evolūciju.

Tātad kultūra, vismaz pēc tās definīcijas, ir kultūru objektu kopums. Antropoloģists Leslijs Uaits (Leslie White) uzdeva jautājumus: "Kāda veida objekti viņi ir? Vai tie ir fiziski objekti? Garīgi objekti? Abi? Metaforas? Simboli? Lietiskošanas?" Savā darbā "Kultūras zinātne" (Science of Culture) (1949) viņš secināja, ka viņi ir "sui generis" objekti; tas ir, savdabīgi. Mēģinājumos definēt šo savdabīgumu viņš uzdūrās agrāk neapjaustam simbolizēšanas aspektam, kuru viņš nosauca par "simbolātu" - objektu, kas ir radīts simbolizēšanas darbībā. Tādēļ viņš definēja kultūru kā "simbolāti, kurus saprot ekstra-somatiskā kontekstā". ^[6]

Šīs definīcijas atslēga ir simbolāta atklājumā.

Meklējot iespēju atklāt praktiskas dabas definīciju, sociālais teologs Pēteris Ualters (Peter Walters), apraksta kultūru vienkārši, kā "dalītās shematiskās pieredzes", ieskaitot, bet ne ierobežojot līdz, dažādos jēdzienus (lingvistiskās, mākslinieciskās, reliģiozās utt.), kuri ir ieskaitīti iepriekšējās definīcijās.

[izmainīt šo sadaļu] Kultūras atslēgas elementi

Vispārējs kultūras saprašanas vieds paredz, ka tā satur četrus elementus, kas "tiek nodoti no paaudzes uz paaudzi mācīšanas ceļā":

• vērtības;
• normas;
• institūcijas;
• artefakti.^[7]

Vērtības ietver uzskatus par to, kas dzīvē šķiet svarīgs. Tās vada pārējo kultūras daļu. Normas satur sevī uzskatus par to kā cilvēkam ir jāuzvedas visdažādākās situācijās. Katrai kultūrai ir savas metodes, kuras sauc par sankcijām, kuras darbojas kā normu uzspiedējas. Sankcijas mainās atkarībā no normas svarīguma. Tās normas, kuras sabiedrība uzspiež ir likumi. Institūcijas ir sabiedrības struktūras kurās tās vērtības un normas tiek pārraidītas. Artefakti - lietas vai materiālās kultūras aspekti - atšķiras no kultūras vērtībām un normām.

Džulians Hakslejs (Julian Huxley) sniedz nedaudz citu sadalījumu. Viņš sadala kultūru starpsaistītos "mentifaktos", "sociofaktos" un "artefaktos", kas apzīmē attiecīgi ideoloģiskās, socioloģiskās un tehnoloģiskās apakšsistēmas. Socializācija, pēc Haksleja, ir atkarīga no uzskatu apakšsistēmas. Socioloģiskā apakšsistēma pārvalda saskarsmi starp cilvēkiem. Materiālie objekti un viņu izmantošana atbilst par tehnoloģiskajai apakšistēmai.^[8]

Kā likums, arheoloģi fokusējas uz materiālo kultūru, kamēr kulturālie antropologi fokusējas uz simbolisko kultūru, taču galu galā abām grupām ir interese kā šīs kultūras daļas savstarpēji saistās. Vēl vairāk, antropologi saprot "kultūru" ne tikai patērēšanas preču kontekstā, bet arī sociālo attiecību un šo objektu un procesu pielietošanas praksē kontekstā.

[izmainīt šo sadaļu] Veidi kā var novērtēt kultūru

[izmainīt šo sadaļu] Kultūra kā civilizācija

Daudzi cilvēki mūsdienās par "kultūru" uzskata to, kas ir izveidojies Eiropā 18. un agrajā 19. gadsimtā. Šis priekšstats par kultūru atspoguļoja nevienlīdzības Eiropas sabiedrībā, kā arī nevienlīdzības starp Eiropas spēkiem un to kolonijām visapkārt pasaulei. Tas identificē "kultūru" ar "civilizāciju" un pretstata to "dabai". Saskaņā ar šo domāšanas veidu var ļoti vienkārši novērtēt dažas valstis kā vairāk vai mazāk civilizētas. Tādēļ daži kultūras teorētiķi ir mēģinājuši izņemt populāro, jeb masu kultūru no kultūras definīcijas. Tādi teorētiķi kā Metjū Arnolds (Matthew Arnold) (1822-1888) uzskata kultūru kā vienkārši rezultātu "vislabākajam, kas tika izdomāts un pateikts pasaulē". ^[9] Arnolds pretstatīja masu/populāro kultūru ar sociālo haosu, jeb anarhiju. Šajā sakarā kultūra ir tuva ar sociālo attīstību: nepārtrauktais cilvēka dabas uzlabojuma mēģinājums. Arnolds nepārtraukti izmanto vārdu "kultūra" šādi: "...kultūra ir ceļš uz mūsu pilnību, ko mēs sasniedzam iepazīstot, visās mūs interesējošās tēmās, vislabāko, kas tika izdomāts un pateikts pasaulē."^[10]

Praksē kultūra attiecas uz elitārām aktivitātēm, kā piemēram muzeju lieluma mākslas darbi un klasiskā mūzika, un vārds "kulturāls" apzīmē cilvēkus, kas zina par šīm lietām un piedalās šajās aktivitātēs. Šos cilvēkus bieži sauc par "kulturālajiem", kas atšķir viņus no masu, jeb populārās kultūras. Sākot ar 19. gadsimtu daži sociālie kritiķi ir pieņēmuši šo atšķirību starp augsto un zemo kultūru, taču ir uzsvēruši augstākās kultūras izsmalcinātību kā samaitājošu un nedabīgu. Tās attīstība aptumšo un izkropļo cilvēka būtību, tā dabu. Šajā sakarā var minēt šlāgermūziku (tā mūzika, kura pārstāv strādājošo klasi), kas godīgi atspoguļo dabisko dzīvesveidu, bet klasiskā mūzika šķiet virspusēja un dekadenta. Tāpat šis viedoklis atspoguļo jebkāda veida iezemiešus kā "dižciltīgus mežoņus", kas dzīvo autentiskas un neaptraipītas dzīves, kurās nav lieku sarežģījumu un kurus nav sagrozījuši spēcīgi noslāņojušies Rietumu kapitālisma sociālie slāņi.

Šodien lielākā daļa sociālo zinātnieku atsakās no monādiskās kultūras uztveres un no kultūras un dabas pretstata. Viņi atzīst ne-elitāros kā tikpat kulturālus kā elitāros (kā arī ne-rietumniekus) -- vienkārši uztverot tos kā tikpat kulturālus, tikai citādā veidā. Tādā veidā novērotāji pretstata elites "augsto" kultūru "populārajai", jeb pop-kultūrai, tas ir, produkti un aktivitātes, kuras ir ražotas un patērētas masīvos apjomos. (Piezīme - dažas klasifikācijas pazemina augsto un zemo kultūru līdz subkultūru klasēm.)

[izmainīt šo sadaļu] Kultūra kā skatiens uz pasauli

Romantisma laikmetā, zinātnieki Vācijā, it īpaši tie, kas ir saistīti ar nacionālisma kustībām - kā piemēram, nacionālistu cīņa par "Vācijas" izveidi no dažādām hercogistēm un nacionālistu cīņa pret Austroungārijas impēriju - attīstīja vairāk ietverošu priekšstatu par kultūru kā "skatienu uz pasauli". Šajā domāšanā atšķirīgie un nesamērojami skatieni uz pasauli ir tie, kas apraksta katru etnisko grupu. Kaut gan tas ir vairāk ietverošs uzskats, nekā citi viedokļi, kas eksistēja līdz tam, šis piegājiens kultūrai joprojām pieļāva atšķirību starp "civilizēto" un "primitīvo", jeb "ciltisko" kultūru.

Līdz vēlajam 19. gadsimtam, antropoloģisti bija piemērojuši terminu "kultūra" plašākai definīcijai, kuru tie varēja pielietot lielākai sabiedrību dažādībai. Uzticami evolūcijas teorijai, viņi pieņēma, ka visi cilvēki ir vienādi attīstīti un tas, ka visiem cilvēkiem ir kultūras ir kaut kādā veidā saistīts ar cilvēka evolūciju. Viņi arī parādīja negribu izmantot bioloģisko evolūcija kā veidu kā izskaidrot atšķirības starp specifiskām kultūrām - pieeju, kas ilustrētu daļu sabiedrības izmantojot citu sabiedrības daļu vai visu sabiedrību kā kopumu, kas bieži atklāj dominēšanas un pretošanās procesus.

1950-s subkultūras - grupas ar īpatnējām īpatnībām lielākajā kultūrā - kļuva par socioloģistu pētīšanas objektiem. 20. gs. arī parādīja korporatīvās kultūras popularizāciju - īpatnēju veidojumu organizācijās vai darba vietās.

[izmainīt šo sadaļu] Kultūra kā simboli

Simboliskais skatiens uz kultūru ir Klifforda Geertsa (Clifford Geertz) (1973) un Viktora Tērnera (Victor Turner) (1967) mantojums, kurā simboli tiek uzskatīti gan par praktiski lietojamu lietu sociālā darbībā, gan kā kontekstu, kas dod šīm praktiski lietojamām lietām nozīmi. Antonijs P. Kohens (Anthony P. Cohen) (1985) raksta par "simbolisko glosāriju", kas atļauj cilvēkam sociālā darbībā bieži izmantot vispārsaprotamus simbolus, lai sazinātos un saprastu viens otru, taču tikmēr joprojām piepildīt tos ar personīgas nozīmes jēgu. ^[11] Simboli ierobežo kulturālo domu. Kultūras locekļi ir atkarīgi no simboliem, lai ierāmētu savas domas un izpausmes saprotamos un uztveramos nosacījumos. Īsumā, simboli ļauj kultūrai eksistēt, būt reproduktīvai un uztveramai. Pjērs Bordjo (Pierre Bourdieu) (1977) saka, ka "simboli ir nozīmes tīkli, kas dod regularitāti, vienotību un sistemātiku grupas darbībām." ^[12] Tādēļ, piemēram:

"Likuma vārdā - apstājieties!" - štamps, ko šerifs vai maršals izkliedz filmas negatīvajiem varoņiem 20. gadsimta amerikāņu vesterna filmās

Likums un kārtība (law and order) - štampa frāze ASV

Miers un kārtība (peace and order) - štampa frāze Filipīnās

[izmainīt šo sadaļu] Kultūra kā stabilizējošais mehānisms

Modernā kultūras teorija arī apsver iespēju, ka kultūra pati par sevi ir stabilizācijas tendenču - kuras ir raksturīgas attīstības spiedienam uz sabiedrības kā kopuma pašizziņu, jeb tribālismu - produkts. Skat. Stīvena Uolframa (Steven Wolfram) "Jaunā veida zinātni" (A New Kind of Science), lai novērotu vienkāršus algoritmus, sākot no ģenētiskās attīstības no kuras var, piemēram, izvirzīt koncepciju par kultūru kā darbojošos mehānismu, ^[13] un Ričarda Dokinsa (Richard Dawkins) "Apjomīgais fenotips" (Extended Phenotype) diskusijai par ģenētisko un mēmestisko stabilitāti laika gaitā, izmantojot negatīvās atgriezeniskās saites mehānismus. ^[14]

[izmainīt šo sadaļu] Kultūra un evolucionārā psiholoģija

Pētnieki evolucionārajā psiholoģijā polemizē, ka prāts ir neiro-kognitīvas informācijas apstrādes moduļu sistēma, kuras ir izveidojusi dabiskā atlase, lai risinātu mūsu senču dažādās problēmas. Saskaņā ar evolucionārajiem psihologiem - kulturālo formu dažādības ir ierobežotas (arī padarītas par iespējamiem) no iedzimtajiem informācijas apstrādes mehānismiem kas ir pamatā mūsu uzvedībai, ieskaitot mūsu valodas apgūšanas nodalījumiem, izvairīšanās no incesta mehānismiem, mānīšanās uztveršanas mehānismiem, inteliģenci un seksa-specifiskās pārošanās priekšrokas, pārtikas sagādes mehānismiem, savienības melojošus mehānismus, faktoru noteikšanas mehānismus, bailēm un aizsardzības mehānismiem (izdzīvošanas mehānismi) utt. Šie mehānismi tiek uzskatīti par kultūras psiholoģiskajiem pamatiem. Lai pilnībā saprastu kultūru ir jāsaprot tās bioloģiskos nosacījumus iespējamībai.

[izmainīt šo sadaļu] Kultūras sabiedrībā

Lielām sabiedrībā bieži piemīt subkultūras vai arī grupas ar cilvēkiem ar īpatnējām uzvedības un uzskatu sistēmām, kas atšķir tos no lielākās kultūras, kuras daļa viņi ir. Subkultūra var būt īpatnēja dēļ to biedru vecuma vai arī to rases, etniskuma, klases vai dzimuma. Tās kvalitātes, kas nosaka subkultūru var būt estētiskās, reliģiozas, profesionālās, seksuālas vai arī šo faktoru kombinācijas. Aplūkojot imigrantu grupas un to kultūras ir četras pamatpieejas:

• Monokulturālisms: dažās Eiropas valstīs kultūra ir ļoti cieši saistīta ar nacionālismu, tādēļ valdību politika ir asimilēt imigrantus, kaut gan nesenie piaugumi migrācijā ir likuši daudzām Eiropas valstīm eksperimentēt ar multikultūrisma ieviešanu.
• Leitkultur (Serdes kultūra): modelis, ko Vācijā attīstīja Bassams Tibi (Bassam Tibi). Doma ir tajā, ka minoritātēm var piederēt sava identitāte, taču tiem ir vismaz jāatbalsta galvenos (serdes), tās kultūras kuras viņi ir biedri, koncepcijas.
• Tīģelis: ASV tradicionālo uzskatu ir jāsalīdzina ar tīģeli, kur visas imigrantu kultūras ir sajauktas un amalgamētas bez valsts iejaukšanās.
• Multikulturālisms: politika kurā imigrantiem un pārējiem ir jāsaglabā savas kultūras un dažādām kultūrām ir jāsadzīvo mierā vienas nācijas robežās.

To kā viennācijas valsts izturas pret imigrantu kultūrām reti precīzi iekrīt vienā vai otrā no augšējām pieejām. Atšķirības pakāpe ir atkarīga no uzņēmēja kultūra (t.i. "svešādība"), imigrantu skaita, pieņēmēju iedzīvotāju attieksmes, valdības politikas, kas ir spēkā un šīs politikas efektivitāte - tas viss padara efektu vispārināšanu par ļoti sarežģītu. Līdzīgi arī ar citām sabiedrības subkultūrām, attieksmes no galvenās kultūras un sazināšanās starp dažādām kulturālajām grupām spēlē nozīmīgu lomu rezultāta noteikšanā. Kultūras pētīšana vienā sabiedrībā ir ļoti komplicēta un pētījumam ir jāiekļauj neskaitāms daudzums mainīgo.

[izmainīt šo sadaļu] Kultūra dažādos reģionos

Daudzas reģionālās kultūras ietekmēja kontakts ar citām kultūrām, piemēram, kolonizācijas, tirdzniecības, migrācijas, masu mēdiju vai reliģijas iespaidā.

[izmainīt šo sadaļu] Āfrika

Kaut gan no dažādām izcelsmēm, Afrikāņu kultūra, it īpaši sub-Sahāras, veidoja eiropiešu koloniālisms un , it īpaši Ziemeļāfrikā, arābu un islāma kultūras.

[izmainīt šo sadaļu] Amerikas

Ameriku kultūras stipri ietekmēja cilvēki, kas apdzīvoja kontinentus pirms ieradās eiropieši; afrikāņi (it īpaši ASV, kurā ir liels āfro-amerikāņu daudzums, lielākā daļa no kuriem ir vergu pēcteči), eiropiešu emigrācija, it īpaši spāņu, angļu, franču, portugāļu, vāciešu, īru, itāļu un holandiešu.

[izmainīt šo sadaļu] Āzija

Par spīti lielajām kulturālajām Āzijas valstu dažādībām, tomēr ir vairākas transnacionālās ietekmes. Kaut gan Koreja, Japāna un Vjetnama nav ķīniski runājošas valstis, viņu valodas stipri ietekmēja ķīnieši un ķīniešu rakstība. Tādēļ Austrumu Āzijā ķīniešu rakstībai ir unificējoša ietekme. Reliģijas, it īpaši budisms un daoisms ir spēcīgi ietekmējuši Austrumu Āzijas valstu kultūras (skat. nodaļu par Austrumu reliģiju un filozofiju zemāk). Vienojoša ir arī morāles un filozofijas sistēma, kas ir balstīta uz konfuciānismu.

Hinduisms un islāms jau simtiem gadu ir izrādījušas kulturālu ietekmi uz dažādām Dienvidāzijas tautām. Līdzīgi budisms ir noteicošais Dienvidaustrumu Āzijā.

[izmainīt šo sadaļu] Okeānija

Liela daļa Austrālijas kultūras ir atvasinātas no Eiropas un Amerikāņu saknēm, bet īpatnējās Austrālijas īpatnības ir attīstījušās no īpatnējās apkārtējās vides un aborigēnu kultūras.

Jaunzēlandes kultūra ir attīstījusies no Eiropas saknēm, tomēr eksistē arī oriģinālā Jaunzēlandes kultūra, kas ir attīstījusies no Maori, Jaunzēlandes pamatiedzīvotāju kultūras.

[izmainīt šo sadaļu] Eiropa

Eiropas kultūrai arī ir plaša ietekme ārpus Eiropas kontinenta dēļ tās koloniālisma mantojuma. Tās plašākajā nozīmē to bieži sauc par rietumu kultūru. To var viegli saskatīt angļu valodas izplatībā un, mazākā pakāpē arī citām Eiropas valodām. Galvenās ietekmes ir senā Grieķija, senā Roma un kristietība, kaut gan reliģija ir pagrimusi Eiropā.

[izmainīt šo sadaļu] Tuvie austrumi un Ziemeļāfrika

Persijai (Irānai) daudzus gadsimtus ir bijusi vislielākā ietekme uz Tuvo austrumu kultūrām. Persiešu kultūra spēcīgi ietekmēja turku valodu un kultūru, kā arī lielāko daļu pārējo reģiona valstu un vēlāk, islāma valstu un radīja to, kas tagad ir zināms kā "islāma arhitektūra", kas aizņemas daudzus tās aspektus no Persiešu arhitektūras stila. Iespējams definējošā Tuvo austrumu un Ziemeļāfrikas valstu kultūras īpašība ir islāms un arābu valodas variācijas, kaut gan šis reģions ir arī mājas Izraēlai un jūdaismam un nozīmīgām kristiešu minoritātēm. Jāpiezīmē, ka vairākas grupas, kuras ir islāma sekotājas, neuzskata sevi par arābiem.

[izmainīt šo sadaļu] Uzskatu sistēmas

Reliģijas un citas uzskatu sistēmas bieži ir neatņemamas kultūras sastāvdaļas. Reliģija, no latīņu religare, kas nozīmē "cieši saistīt" ir kultūru iezīme viscaur cilvēka vēsturei. "Filozofijas un reliģijas vārdnīca" (The Dictionary of Philosophy and Religion) definē reliģiju šādi: ...institūcija ar atzītu dievgaldnieku uzbūvi, kas regulāri pulcējas dievkalpojumiem un pieņem noteiktu doktrīnu kopumu, kas piedāvā cilvēkam kādu veidu kā saistīties ar to, kas tiek pasniegts kā realitātes īstā daba. ^[15]

Reliģija bieži sistematizē uzvedību, kā piemēram, 10 kristietības baušļi vai arī pieci budisma priekšraksti. Dažreiz tā ir saistīta ar valdību, kā teokrātijas iekārtā. Tā arī ietekmē mākslu. Eirocentriskā paraža līdz noteiktai pakāpei sadala cilvēci rietumu un ne-rietumu kultūrās, kaut gan šādā uzskatā ir dažas kļūdas.

Rietumu kultūra visstiprāk no Eiropas izplatījās uz Austrāliju, Kanādu un ASV. To ietekmē senā Grieķija, senā Roma un kristiešu baznīca.

Rietumu kultūra tiecas būt vairāk individualistika nekā ne-rietumu kultūras. Tā arī redz cilvēku, dievu un dabu, jeb visumu daudz atšķirīgāk nekā ne-rietumu kultūras. Šo kultūru raksturo ekonomiskā turība, rakstpratība, tehnoloģiskā attīstība, kaut gan šīs īpašības nav tai ekskluzīvas.

[izmainīt šo sadaļu] Ābramiskās reliģijas

Jūdaisms ir viena no pirmajām, ja ne pati pirmā, pierakstītajām monoteiskajām ticībām un viena no senākajām reliģiskajām tradīcijām, kas tiek aizvien piekoptas. Ebreju tautas vērtības un vēsture ir nozīmīga cita Ābramisko reliģiju, tādu kā kristietība, islāma un dažu citu ticību fundamenta daļa. Tomēr, kamēr tās dala Ābrama mantojumu, katra sevi pasniedz dažādi (vizuālajā un pasniegšanas jomā). Protams, dažas no tām ir klātesošas reģionālās ietekmes starp nācijām un reliģijām, bet dažas kulturālās izpausmes normas un formas ir spilgti noteiktas no reliģijas puses.

Kristietība bija noteicoša pazīme Eiropas un Jaunās pasaules kultūru veidošanā vismaz pēdējos 500 līdz 1700 gadus. Modernā filozofiskā doma ir ļoti stipri ietekmējies no kristiešu filozofiem, tādiem kā Svētais Tomas Akvinas (St. Thomas Aquinas) un Erasmuss (Erasmus), kā arī kristiešu katedrāles tiek atzīmētas kā arhitekturālie brīnumi, piemēram, Dievmātes katedrāle (Notre Dame de Paris), Velsas katedrāle (Wells Cathedral) un Meksikas pilsētas Metropolitēna katedrāle (Mexico City Metropolitan Cathedral). Islāma ietekme ir bijusi noteicoša lielākajā Ziemeļāfrikas daļā, Tuvajos un Tālajos austrumu reģionos vairāk nekā 1000 gadu, dažreiz sajaukumā kopā ar citām reliģijām. Piemēram islāma ietekme ir novērojama dažādās filozofijās un poētiskos stāstos, kā piemēram, [The Conference of the Birds and the Masnavi], kā arī tādos arhitektūras sasniegumos, kā Faisala mošeja (Faisal Mosque) un Svētā Sofija (Hagia Sophia) (kas ir bijusi gan katedrāle, gan mošeja). Jūdaisms parasti ir minoritātes ticība nācijās, kurās tā ir izplatīta, taču tomēr parasti veic īpatnējas ietekmes uz nācijām un reliģijām. Ievērojamie jūdaisti ir Alberts Einšteins (Albert Einstein) un Henrijs Kisindžers (Henry Kissenger) un daudzi citi.

[izmainīt šo sadaļu] Austrumu reliģijas un filozofijas

Filozofija un reliģija bieži ir starpsaistīta Austrumu domā. Daudzas Āzijas reliģiskās un filozofiskās tradīcijas radās Indijā un Ķīnā un izplatījās viscaur Āzijai caur kulturālo sajaukšanos un tautu migrācijām. Hinduisms ir budisma avots, kura mahajanas atzars izplatījās uz ziemeļiem un austrumiem no Indijas uz Tibetu, Ķīnu, Mongoliju, Japānu un Koreju un uz dienvidiem no Ķīnas uz Vjetnamu. Teravadas budisms izplatījās viscaur dienvidaustrumu Āzijai, ieskaitot Šrilanku, daļu no dienvidrietumu Ķīnas, Kambodijas, Laosas, Mijanmaras un Taivānas.

Indijas filozofija iekļauj sevī hindu filozofiju, tā satur tādas domas kā dzīšanās pēc nemateriālām vērtībām, kamēr cita domāšanas skola no Indijas - karvaka - sprediķoja par materiālās pasaules baudu. Konfuciānisms un daoisms, abas reliģijas nāk no Ķīnas, ir spēcīgi ietekmējušas gan reliģiskas un filozofiskas tradīcijas, kā arī valsts vadīšanas mākslu visapkārt Āzijai.

20. gadsimtā abās visapdzīvotākajās Āzijas valstīs izveidojās divas dramatiski atšķirīgas politiskās filozofijas. Gandī (Ghandi) deva jaunu nozīmi ahimsai, pamata uzskatam hinduismā un džainismā un pārveidoja nevardarbīgas pretošanās un nepretošanās daudz tālāk par Indijas robežām. Tajā pašā laikā Mao Dzeduna (Moe Zedong) komunistiskā filozofija kļuva par spēcīgu sekulāru uzskatu sistēmu Ķīnā.

[izmainīt šo sadaļu] Cilšu reliģijas

Cilšu reliģijas, kuras pielieto cilšu grupas ir izplatītas Āzijā, Āfrikā un Amerikās. To ietekmes mēdz būt ievērojamas; tās var izmainīt kultūras un pat kļūt par valsts reliģiju, kā tas ir noticis ar šintoismu. Kā pārējās nozīmīgākajās reliģijās cilšu reliģijas atbild par cilvēka vajadzībām būt nomierinātam, kad ir grūti, būt dziedinātam, novērst nelaimi un nodrošina rituālus, kas uzrunā galvenos cilvēka dzīves momentus un pārejas.

[izmainīt šo sadaļu] "Amerikāņu sapnis"

Amerikāņu sapnis ir uzskats, pie kā pieturas daudzi ASV iedzīvotāji, tas ir, ka ar smagu darbu, drosmi, mērķtiecību, neatkarīgi no sociālās klases, cilvēks var iegūt labāku dzīvi. ^[16]šis viedoklis sakņojas uzskatā, ka ASV ir "pilsēta uz kalna, gaismas stars nācijām" ^[17], kuru atveda daudzi agrīnie Eiropiešu kolonisti un uzturēja šo uzskatu sekojošās paaudzēs.

[izmainīt šo sadaļu] Laulība

Reliģija bieži ietekmē laulības un seksuālās attiecības.

Lielākā daļa kristiešu baznīcu atbalsta laulības; laulāšanas ceremonijas parasti ietver sevī kāda veida solījumu no kopienas atbalstīt jaunlaulātos. Laulībā kristieši novelk paralēles attiecībā ar starp Jēzu Kristu un Viņa baznīcu. Katoļu baznīca uzskata, ka ir morāli nepareizi šķirties un tie, kas ir šķīrušies, vairs nevar pārprecēties baznīcas laulībā.

[izmainīt šo sadaļu] Kultūras pētīšana

Kultūras pētīšana attīstījās vēlajā 20. gadsimtā, daļēji caur Marksisma domas atkalieviešanu socioloģijā un citās akadēmiskās disciplīnās, kā piemēram, literatūras kritikā. Šī kustība centās analizēt kapitālistiskās sabiedrības subkultūras. Sekojot ne-antropoloģiskai tradīcijai, kulturālie pētījumu parasti fokusējas uz patēriņa preču (tādu kā mode, māksla un literatūra) pētīšanu. Dēļ 18. un 19. gadsimtā noslāņošanos uz "augsto" un "zemo" kultām, šķiet var veikt paralēles ar masveida ražošanas precēm, kurus analizē kulturālie pētījumu, tādēļ pētītāji lieto terminu "populārā kultūra". Šodien daži antropologi ir pievienojušies kultūras pētīšanas projektiem. Lielākā daļa, tomēr, atsakās identificēt kultūru ar patēriņa precēm. Vēl vairāk, daudzi tagad atsakās no viedokļa, ka kultūrai ir robežas un secīgi atsakās no subkultūras jēdziena. Tā vietā, viņi redz kultūru kā kompleksu mainīgu sistematizētu tīklu, kas saista cilvēkus dažādās darbības vietās un sociālās struktūras dažādos mērogos. Saskaņā ar šo uzskatu jebkura grupa var veidot savu kulturālo identitāti.

Šobrīd aizvien rit debates par to vai kultūra ir spējīga izmainīt fundamentālās cilvēka izzināšanas spējas. Pētnieku uzskati dalās šajā jautājumā.

[izmainīt šo sadaļu] Izmaiņas kultūrā

Kultūras, atkarībā no tās īpašībām, tiecas gan pieņemt, gan pretoties izmaiņām. Piemēram, vīrieša un sievietes lomas daudzās kultūras ir savstarpēji papildinošas. Viens dzimums var vēlēties izmaiņas, kas ietekmē otru dzimumu, kas notika otrā 20. gadsimta pusē rietumu kultūrās. Tādēļ vienlaikus ir dinamiskas tieksmes, kas iedrošina izmaiņas un tajā pašā laikā konservatīvi spēki, kas tām pretojas. Trīs ietekmes veidi veido izmaiņas un pretošanās tām vienlaikus:

• spēki, kas darbojas sabiedrībā;
• kontakts starp sabiedrībām;
• izmaiņas dabā.^[18]

Kulturālās izmaiņas var rādīties no dabas iejaukšanās, izgudrojumiem (un citiem ārējiem iespaidiem) un no kontakta ar citām kultūrām. Piemēram, pēdēja ledus laikmeta beigas palīdzēja radīt lauksaimniecību, kas secīgi radīja daudzas citas kulturālās inovācijas.

Difūzijā jebkāda objekta apveids (bet ne vienmēr tā nozīme) pārceļas no vienas kultūras uz citu. Piemēram, hamburgeri, tik ikdienešķīgi ASV bija eksotika, kad tos ieveda Ķīnā. Stimulu difūzija attiecas uz vienas kultūras elementa novešanu līdz jauna elementa izgudrošanai. Inovāciju difūzijas teorija piedāvā uz pētījumiem balstītu modeli, kas parāda kādēļ un kad kultūras pieņem jaunas idejas, prakses un produktus.

Piemērošanās citai kultūrai (akulturizācija) mēdz būt saprasta dažādi, taču šajā kontekstā tā attiecas uz vienas kultūras īpašību aizvietošanu ar citas, kā tas notika ar dažām indiāņu ciltīm un citām iezemiešu ciltīm visapkārt pasaulei kolonizācijas procesā. Saistīti procesi indivīda līmenī iekļauj asimilāciju (citas kultūras pieņemšanu no viena indivīda puses) un transkulturizāciju.

Kulturāls atklājums vai izgudrojums apzīmē jebkuru inovāciju, kas ir lietderīga cilvēku grupai (kas ir novērojams no to reakcijas), taču tas neeksistē kā fizisks objekts. Cilvēce ir globāla "paātrinoša kulturālo izmaiņu periodā", kuru dzen starptautiskās tirdzniecības paplašināšanās, masu mēdiji un, pats svarīgākais, cilvēku daudzuma uz planētas eksploziju, kā arī citi faktori.

Kulturālās izmaiņas ir kompleksas un tām ir tālejošas sekas. Socioloģisti un antropoloģisti uzskata ka kultūras un tās vides pētīšanai ir nepieciešams holistikais piegājiens, lai saprastu visus dažādos izmaiņu aspektus. Cilvēka eksistence iespējams vislabāk aplūkojama kā "daudzpusīgais veselais". Tikai no šī punkta ir iespējams apjaust kulturālo izmaiņu realitātes. ^[19]

[izmainīt šo sadaļu] Atsauces

[izmainīt šo sadaļu] Izmantotā literatūra

[izmainīt šo sadaļu] Skat. arī

[izmainīt šo sadaļu] Saites

• Valstis un to kultūras
• Define Culture - saraksts ar vārda kultūra definējiem no dažādām pasaules malām.