Vācijas Demokrātiskā Republika
Vikipēdijas raksts
Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR), vāciski Deutsche Demokratische Republik (DDR), pastāvēja no 1949.-1990. gadam.
Pēc nacistiskās Vācijas sagrāves Otrajā pasaules karā, Vācijas teritoriju sadalīja četrās okupācijas zonās. VDR 1949. gadā tika izveidota PSRS okupācijas zonas teritorijā.
Atšķirīgās okupētājvalstu politiskās ideoloģijas noveda pie tā, ka 1948. gadā rietumu sabiedrotie pieņēma lēmumu izveidot Vācijas Federatīvo Republiku (VFR), kura varētu attīstīties neatkarīgi no padomju ietekmes. PSRS sekoja, un trīs nedēļas vēlāk izveidoja VDR, kurā vara piederēja Vācijas Sociālistiskās vienības partijai, kura sekoja komunistu ideoloģijai.
Pirmais piecgades plāns paredzēja ekonomikas centralizāciju valsts pakļautībā, un industrializāciju. Tā kā robeža starp abām vācu valstīm bija relatīvi brīva, VDR pilsoņi sāka atstāt valsti. 1953 gadā vidēji 37 000 cilvēku ik mēnesi bēga uz Rietumvāciju.
1956. gadā tika izveidota Nacionālā Tautas armija, un VDR kļuva par Varšavas pakta dalībnieci.
Septiņgades laikā, ar saukli "Modernizācija, Mehanizācija un Automatizācija" no 1956.-1963. gadam valstī tika veikta rūpniecības un zemkopības kolektivizācija, kā arī apgūtas jaunas tehnoloģijas. 1957. sāka darboties pirmaiz VDR atomreaktors.
Par spīti visam, turpinājās iedzīvotāju bēgšana - 143 tūkstoši 1959. gadā un 199 tūkstoši 1960. gadā. Lielākā daļa emigrantu bija labi izglītotie "baltās apkaklītes". 1961. gadā vienas dienas laikā ap Rietumberlīni tika uzcelts mūris, kuru oficiālā propoganda dēvēja par "pretfašisma aizsardzības mūri" taču tā patiesais mērķis bija apturēt iedzīvotāju bēgšanu uz rietumiem.
1973. gadā starp abām Vācijām tika nodibinātas diplomātiskās attiecības, un VDR kļuva par ANO dalībvalsti.
1989. gadā, sabrūkot PSRS kontrolei pār Austrumeiropu, VDR vēl paspēja atzīmēt savas pastāvēšanas 40. gadskārtu, taču komunisti drīz zaudēja varu, un 1990. gada 3. oktobrī VDR apvienojās ar VFR.
