Svētā Romas impērija
Vikipēdijas raksts
|
|
| Oficiālās valodas | latīņu, vācu un vairākas citas |
| Baznīca | Romas Katoļu, luterāņu, kalvinistu |
| Galvaspilsētas | nebija |
| Valsts galva | Imperators |
| Pastāvēja | 843 - 1806 |
Vācu nācijas svētā Romas impērija (lat. Sacrum Imperium Romanum Nationis Teutonicae, vāciski: Heiliges Römisches Reich Deutscher Nation) - valstisks veidojums Centrāleiropā laikā no 962. gada līdz 1806. gadam.
962. gadā to dibināja Otons I Lielais (Otto I der Große, 912.-973.), kronējoties kā imperators (lat. imperator Romanorum et Francorum) un postulējot savu valsti kā antīkās Romas impērijas un Kārļa Lielā impērijas tiesību un teritoriju mantinieci. Kaut arī valsts reālais centrs atradās vācu zemēs, juridiski galvaspilsēta bija Roma, kurā kronējās visi impērijas valdnieki līdz pat XVI gs. Otons II Rudais (Otto II, 973.-983.) sāka sevi dēvēt par Romas imperatoru (lat. imperator augustus Romanorum).
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Valsts nosaukums
Sākot ar 1034. gadu valsti dokumentos sāk dēvēt par "Romas impēriju", bet sākot ar 1157. gadu nosaukumam klāt nāk "svētā" (lat. Sacrum), Fridriha I Barbarosas (Fridrich I Barbarossa, 1122.-1190.) laikā. Sākot ar 1254. gadu impēriju latīniski sāk dēvēt Sacrum Romanum Imperium, bet tā vāciskais ekvivalents Heiliges Römisches Reich parādās vēlāk, imperatora Karla IV (Carl IV, 1316.-1378.) laikā. Sākot ar XV gs., kad lielākā daļa nevācu zemju impērija bija zaudējusi, un sāka asociēties ar vācu zemēm, dokumentos pa laikam parādās norāde par "vācu nāciju". 1512. gadā imperators Maksimilians I Habsburgs uzstājoties Reihstāgā pirmo reizi lietoja apzīmējumu Vācu nācijas svētā Romas impērija (vāc. Heiliges Römisches Reich Deutscher Nation)
Krievijas caristes XVIII gs. diplomātijas dokumentos to dēvē par "Cēzariju" (kr. Цесария). 1806. gada Franča Jozefa II (Franz II Joseph Karl, 1768.-1835.) manifestā par impērijas likvidēšanu tā tiek dēvēta par "Vācu impēriju" (vāc. Deutsches Reich). XIX. gs., kad izveidojās Vācijas impērija un Austroungārijas impērija, to vāciski rakstītajos dokumentos sāk dēvēt par "Veco impēriju". XX gs. nacistiskajā Vācijā to dažkārt dēvēja par "Pirmo reihu". Mūsdienās vēstures literatūrā lieto vienu apzīmējumu: Vācu nācijas svētā Romas impērija.
[izmainīt šo sadaļu] Impērija
.svg/200px-Flag_of_the_Holy_Roman_Empire_(1200-1350).svg.png)
Principā tā bija vācu zemju federācija. Nebija kopīgas visas valsts pārvaldes un tiesu sistēmas, vienoti nodokļi un karaspēks. Augstākais pārvaldes orgāns bija Reihstāgs, kurā sanāca kopā visi impērijas firsti, vēlēja imperatoru un lēma par svarīgākajiem impērijas jautājumiem. Savu zemju ietvaros firsti bija pilnīgi autonomi. Impērijas tiesa vairāk risināja federācijas zemju un to firstu savstarpējos konfliktus. Kolēģijas. Katrā impērijas zemē bija sava kārtu pārstāvniecība - landtāgi. Būtībā tā nebija centralizēta valsts tādā veidā kā mēs to izprotam.
No XV gs. vidus par imperatoriem konsekventi tika ievēlēti Austrijas Habsburgu dinastija|Habsburgu dinastijas]] pārstāvji (Habsburgu spēks pamatā bija to lielajos dzimtas īpašumos - Austrija, Štīrija, Karintija, Kraina, Čehija, Rietumungārija austrumos un Tirole, Švābija, Elzasa rietumos - pēc īpašumu apjoma Habsburgi krietni vien pārspēja pat vislielākos vācu feodāļus). Līdz ar Osmaņu impērijas spiedienu uz Centrāleiropu, Habsburgu loma pieauga. Ungāru, čehu un austriešu zemes apvienojās Habsburgu vadībā, jo tikai tā varēja pretoties turku ekspansijai. No XVI līdz XVIII gs. Habsburgi Eiropas acīs bija vienīgā barjera pret osmaņu draudiem. Īpaši Habsburgu spēks pieauga pēc tam, kad Habsburgi ieguva arī Spānijas troni un pēc 1526. gada iekļāva impērijā Čehiju un Ungāriju kā autonomijas ar vietējo pašpārvaldi.
Trīsdesmitgadu karā impērija cieta sakāvi un, kaut arī juridiski vēl turpināja pastāvēt, praktiski tādas valsts vairs nebija. Tā bija visai amorfs veidojums, kam nebija centralizācijas un viendabīguma pazīmju. Nebija pats valsts nosaukums - lielāko tiesu dokumentos to dēvēja par „Habsburgu nama mantojamiem valdījumiem“. Tomēr tas nekavēja impērijai atgūties un turpināt visai agresīvu ārpolitiku. 1699. gadā pēc miera līguma ar Osmaņu impēriju Vācu nācijas svētā Romas impērija ieguva Horvātiju, daļu Slovēnijas kā arī Austrumungāriju un Transilvāniju. 1718. gadā pēc vēl viena miera līguma ar osmaņiem, impērija ieguva ievērojamu daļu Serbijas, daļu Valahijas un Slovēnijas kā arī Banatu un Ziemeļbosniju.
XVIII gs. tās sastāvā bija lielākā daļa tagadējās Vācijas, Čehijas, Austrijas, Lihtenšteinas, Slovēnijas, Beļģijas un Luksemburgas, kā arī daļa no tagadējās Polijas un Nīderlandes. Pirms tam tās sastāvā bija visa Nīderlande, kā arī daļa no tagadējās Šveices, Francijas un Itālijas.
[izmainīt šo sadaļu] Iekšpolitika
.svg/200px-Banner_of_the_Holy_Roman_Emperor_(after_1400).svg.png)
[izmainīt šo sadaļu] X-XV gs.
[izmainīt šo sadaļu] XV-XVIII gs.
Lai uzlabotu zemnieku stāvokli, imperators Leopolds I 1680. gadā izdeva t.s. Klaušu patentu, kurš noteica klaušu apmēru dzimtcilvēkiem 3 dienas nedēļā, taču šo likumu provincēs praktiski neievēroja (tiesu un administratīvā vara bija vietējo feodāļu rokās). XVII gs. beigas un XVIII gs. sākums bija dzimtbūšanas visskarbākie laiki - zemnieki nevarēja pamest muižu, atdot bērnus mācīties amatu, medīt, zvejot, vākt malku bijušajos ciema kopienas mežos. Obligāti bija jāmaļ graudus kunga dzirnavās, alu pirkt kungam piederošā krogū utt. Līdz ar to šis laiks ir raksturīgs arī ar virkni zemnieku dumpju. 1731.-1739. gadu likumi pakļāva amatnieku cunftes valdnieka ierēdņiem un atcēla ārpuscunftu amatniecības ierobežojumus.
Tā kā līdz pat XVIII gs. Austrijas Habsburgiem nebija troņa mantošanas likuma, tad gadījumā, ja nebūtu vīriešu kārtas troņmantnieka, valsts kļūtu par daudzu troņa pretendentu strīdus objektu. It sevišķi tas kļuva aktuāli tāpēc, ka imperatoram Karlam VI (1711.-1740.) nebija dēlu. 1713. gadā beidzot tika izdots troņmantošanas likums (t.s. Pragmatiskā sankcija - tas attiecās nevis uz visu impēriju, bet uz Austriju), saskaņā ar kuru troni manto dēli (raugoties pēc vecuma), bet, ja tādu nav, tad vecākā meita. Tā par troņmantnieci tika pasludināta Marija Terēze (1740.-1780.).
1748. gadā ieviesa kareivju mobilizāciju (mūža dienests), izveidoja kara apgabalus, ieviesa dzelzs disciplīnu un pastiprinātu karavīru apmācību. Virsnieku izglītošanai nodibināja Kara akadēmiju. Nodibināja ievērojamu skaitu jaunu augstāko mācību iestāžu kā, piemēram, Kalnrūpniecības akadēmiju, Tirdzniecības akadēmiju Vīnē kā arī daudzas specializētas tehniskās un lauksaimniecības smācību iestādes, amatniecības un tehniskās skolas.
1768. gadā ieviesa visas valsts teritorijā vienotus kriminālkodeksu un civilkodeksu (Terēzes nemezida - Terēzes kodekss). 1776. gadā atcēla pirmstiesas spīdzināšanu un ierobežoja nāvessoda pielietojamību. Tika ievērojami ierobežotas katoļu baznīcas privilēģijas, daļēji sekularizēti baznīcas īpašumi. Tika atcelti pret protestantismu vērstie likumi, kas legalizēja nosacītu reliģijas brīvību. Baznīcu kontrolēja valdības ierēdņi. Vācu valoda tika pasludināta par valsts valodu. Provincēs likvidēja virkni vietējo privilēģiju un tiesvedības, pārvaldes un nodokļu īpatnību. Vārdu sakot, tika izveidota absolūtā monarhija kā valsts politiskā sistēma.
1775. gadā likvidēja iekšējās tirdzniecības muitu, savukārt ārējai tirdzniecībai vienotu muitas dienestu - ievedamajām izejvielām akcīzes nodokli ievērojami samazināja, bet rūpniecības precēm to palielināja. Ieviesa vispārēju ienākumu nodokli (kuru iekasēja arī no muižniecības un baznīcas). Veica vispārējo tautas skaitīšanu, kustamā un nekustamā īpašuma reģistrāciju. Uz desmit gadiem atbrīvoja no nodokļiem jaundibinātos rūpniecības uzņēmumus. Izdeva patentu, kurš regulēja dzimtcilvēku klaušas.
1781. gadā Francis Jozefs II izdeva patentu, ar kuru atcēla dzimtbūšanu un deva zemniekiem pārvietošanās un nodarbes maiņas brīvību. Laikā no 1780. līdz 1782. gadam Čehijā vien manufaktūru skaits dubultojās. Sākās valsts ekonomiskā un politiskā augšupeja.
[izmainīt šo sadaļu] Ārpolitika
[izmainīt šo sadaļu] X-XV gs.
[izmainīt šo sadaļu] XV-XVIII gs.
"Pragmatiskajā sankcijā" visas nianses nebija paredzētas (kā arī citu valstu akcepts), kas ļāva 1740. gadā Prūsijas karalim Fridriham II pretendēt uz Silēziju - sākās t.s. karš par Austrijas mantojumu. Kaut arī 1748. gada Āhenas miera līgums akceptēja "Pragmatisko sankciju", impērijai nācās šķirties no Silēzijas daļas (pārējo Silēziju Prūsija sagrāba pēc Septiņgadu kara). Neveiksmes abos šajos karos bija dabiskas feodāli dzimtbūtnieciskai un ekonomiski atpalikušai valstij, kāda tai laikā bija Austrija. Militārās sakāves padziļināja valsts iekšējo ekonomisko krīzi un pārmaiņu nepieciešamība kļuva acīmredzama.
|
|
Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
