Ģenētika
Vikipēdijas raksts
Ģenētika (no grieķu genno - dot dzīvību) ir zinātne par gēniem, iedzimtību un organismu dažādību. Vārds "ģenētika" pirmo reizi tika ierosināts, lai aprakstītu iedzimtības studēšanu un variāciju zinātni. Terminu piedāvāja izcilais britu zinātnieks Viljams Betsons (William Bateson), pirmoreiz to lietojot personiskā vēstulē ģeologam Ādamam Sedžvikam (Adam Sedgwick) 1905. gada 18. aprīlī. Betsons terminu "ģenētika" publiski pirmoreiz lietoja Trešajā Starptautiskajā ģenētikas konferencē Londonā 1906. gadā.
Zināšanas par ģenētiku cilvēki izmantoja jau aizvēsturē, veicot augu un dzīvnieku kultivēšanu un pavairošanu. Mūsdienu pētījumos ģenētika strauji attīstās un nodarbojas, piemēram, ar specifisku gēnu funkciju izpēti, gēnu mijiedarbības analīzi. Organismos ģenētiskā informācija galvenokārt tiek pārnēsāta hromosomās, kur tā ir iekļauta DNS molekulu ķīmiskajā struktūrā.
Gēni kodē informāciju, kas nepieciešama proteīniem aminoskābju sintezēšanai, kas savukārt nosaka organisma uzbūvu un izskatu.
Gēns satur instrukcijas par to kā uzbūvēt noteiktu proteīnu, kā gēns ir kodējums priekš proteīna. Princips "viens gēns, viens proteīns" ir uzskatāms par vienkāršojumu - piemēram, viens gēns var ražot vairākus produktus, atkarībā no tā kā tā ieraksts tiek regulēts. Gēnu kods priekš nukleīnu sekvencei ir mRNS, tRNS un rRNS, vajadzīgi proteīnu veidošanai.
Ģenētika nosaka daudz(bet ne visu) par organisma izskatu, ieskaitot cilvēkus, un iespējams arī to kā viņi uzvedas. Apkārtējās vides atšķirības un nejauši faktori arī to iespaido. Identiskajiem dvīņiem, kloniem, kas rodas no embrija agrās sadalīšanās, ir tas pats DNS, bet dažādas personības un pirkstu nospiedumi. Ģenētiski identiski augi aug aukstākos klimata apstākļos ir īsāki, mazāk sulīgi, taukaināki un izvairās no stīvuma.
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture
Savā avīzē "Versuche über Pflanzenhybriden" ("Eksperimenti augu hibridizācijā"), kura tika prezentēta 1865. gadā Brunnas Dabiskās Vēstures Biedrībai, Gregors Mendelis izsekoja iedzimtības modeļus noteiktos īpašības zirņu augos un parādīja ka tie var tikt izteikti matemātiski. Lai gan ne visas iezīmes parāda šos Mendeļa iedzimtības modeļus, viņa darbs tika ieteikts kā derīgs iedzimtības studēšanai. Kopš tā laika tika demonstrētas vairākas daudz sarežģītākas iedzimtības formas.
Mendeļa darba nozīme netika saprasta līdz 20. gadsimta sākumam, kad viņa pētījumu atklāja atkārtoti citi zinātnieki, kas strādāja ar līdzīgām problēmām.
Mendelis nesaprata iedzimtības dabu. Šobrīd mēs zinām, ka dažāda mantojama informācija tiek pārnēsāta DNS(daudzi vīrusi ieskaitot arī AIDS, kā arī daudzi augu vīrusi pārnēsā informāciju RNS). DNS manipulācijas var pretēji pārveidot iedzimtības iezīmes un organismu variāciju.
[izmainīt šo sadaļu] Nozīmīgu atklājumu laiki
- 1859 Čārlzs Darvins izdod darbu "Sugu Izcelšanās"
- 1865 Gregora Mendeļa avīze "Versuche über Pflanzenhybriden"
- 1903 Tiek atklāts, ka hromosomas ir iedzimtības vienības
- 1906 Publiski tiek lietots jēdziens "ģenētika", britu biologs Viljams Beitsons, Trešā Starptautiskā ģenētikas konference, Londona
- 1910 Tomass Hants Morgans pierāda, ka gēni pieder hromosomām
- 1913 Alfrēds Sturtevants izveido pirmo hromosomas ģenētisko karti
- 1913 Gēnu kartes rāda hromosomas, ar lineāri sakārtotiem gēniem
- 1918 Ronalds Fišers sagatavo rakstu par savstarpējām saistībām starp radiniekiem – sākas modernā sintēze
- 1927 Fizikālas izmaiņas gēnos nosauc par mutācijām
- 1928 Fredriks Grifits atklāj iedzimtības molekulas, kas ir lipīgas baktērijām
- 1931 Krustošana ir rekombināciju cēlonis
- 1941 Edvards Lourijs Tatums un Georgs Vells Bīdls gēnu kodu priekš proteīniem
- 1944 Osvalds Teadors Avērijs, Kolins McLeods un Makleins McKartijs izdala DNS kā ģenētisko materiālu
- 1950 Ervins Čargafs parāda ka 4 nukleīdi nav sastopami nukleīnskābē stabilās proporcijās, bet ka daži galvenie likumi tiek ievēroti
- 1952 Eksperimenti pierāda, ka ģenētiskā informācija bakteriofāgos ir DNS
- 1953 Džeims D. Vatsons un Francis Kriks pierāda, ka DNS struktūra ir stingra dubultā spirāle
- 1956 Jo Hins Tjio un Alberts Levans konstatē, ka pareizas hromosomu skaits cilvēkos ir 46
- 1961 Ģenētisko koda sakārto trijotnēs
- 1964 Hovards Temins parāda, izmantojot RNS vīrusus, ka Vatsona centrālā dogma ne vienmēr ir patiesa
- 1970 Ierobežoti fermenti tiek atklāti baktēriju izpētē, kas ļauj zinātniekiem izgriezt un kopēt DNS
- 1977 DNS ir pirmo reizi sakārtots secība, to izdara Freds Sangers, Valters Gilberts un Allans Maksams, kuri strādaja neatkrīgi
- 1983 Karijs Banks Mullis atklāj polimerizācijas ķēdes reakciju, kas atļauj palielināt DNS
- 1985 Aleks Džefrijs atklāj ģenētisko pirkstu nospiedumu
- 1989 Francis Kollins un Lap-Čē Tsuis sakārto secībā pirmo cilvēka gēnu
- 1995 Heamophilus influenzae ir pirmais brīvi dzīvojoša organisma secībā sakārtotais genoms
- 1998 Pirmais secībā sakārtotais vairākšūnu genoms
- 2001 Pirmie cilvēka gēnu sakārtošanas projekti
- 2003 Veiksmīga Cilvēka genoma projekta 99% sakārtošana ar 99,99% precizitāti
