Filips II (Maķedonija)
Vikipēdijas raksts
Filips II (382-336 p.m.e., grieķu Φίλιππος) bija Maķedonijas valdnieks, Aleksandra Lielā tēvs. Filipa II laikā sākās strauja Maķedonijas saimnieciska un militāra attīstība, lielā mērā pateicoties dažādām inovācijām un labi organizētai valsts pārvaldei. Filips II bija grieķu kultūras piekritējs un atbalstītājs. Viņš labi redzēja arī Grieķijas vājumu tās norieta laikā - politisko sadrumstalotību, kultūras degradāciju.
Turpretī Maķedonija, atšķirībā no Grieķijas, 20 gadu ilgos karos bija attīstījusi ne tikai augstu militāru prasmi, bet arī politisku izveicību. Lai nostiprinātu savu varu Filips II bija pielietojis visdažādākos līdzekļus - aneksiju, precības, korupciju, kukuļošanu, sabotāžu. Šāda valdnieka rīcība no varas nostiprināšanas viedokļa bija mērķtiecīga.
Ar šīm metodēm citu pēc cita Maķedonija neitralizēja galvenos Atēnu pretiniekus un ieguva sabiedrotos. Pēc Filipa II iniciatīvas 338.g. pr.Kr. tika sasaukts Grieķijas valstu kongress, kas pakļaujoties Maķedonijas militārajam potenciālam un pieaugušai politiskai ietekmei, atzina to par vadošo valsti, bet Filipu II nozīmēja par visu grieķu militāro vienību virspavēlnieku. To veicināja arī minētās saasinājušās Grieķijas politiskās un sociālās problēmas, atkal pieaugušās pretrunas starp bagātajiem un nabagiem, kas draudēja izvērsties revolūcijā. Tādēļ daudzi bagātie un ietekmīgie grieķi labprātīgi pakļāvās „barbariskās” Maķedonijas varai, lai tikai izvairītos no iespējamās postošās nabadzīgo slāņu un vergu sacelšanās.
Nākamajā gadā otrs kongress pieteica Persijai - Grieķijas tradicionālajam ienaidniekam - karu. Filips II sāka rūpīgi gatavoties Āzijas kampaņai. Negaidīti 336.g. pr.Kr., pašā varas zenītā, Filipu II nogalināja sazvērestībā. Viņš bija precējies jau vairākkārt. Kādu laiku viņa sieva bija skaistā, bet ar strauju, nepakļāvīgu raksturu apveltītā Epīras princese Olimpija, kas Filipam II dāvāja dēlu, bet pasaulei Aleksandru Lielo.
Filips nebija uzticīgs vīrs Olimpijai, bet viņa nedomāja ar to samierināties un organizēja pret Filipu II sazvērestību, kas arī izbeidza viņa dzīvi un karjeru.
Filipa II troni mantoja viņa dēls Aleksandrs Lielais, kuram tobrīd bija tikai 20 gadu. Neskatoties uz jaunību, Aleksandru varēja uzskatīt par jau pieredzējušu kara veterānu - zem tēva virsvadības, gan arī patstāvīgi, viņš jau bija piedalījies daudzās kaujās, sekmīgi apguvis militārās mākslas pamatus, spīdoši komandējot atsevišķas militāras vienības un iemantojot nedalītu karavīru uzticību.
