Polijas vēsture
Vikipēdijas raksts
 |
| Polijas vēsture |
|
Līdz 966.g |
|
Polijas karaļi |
| Valstis Polijas teritorijā |
|
Agrīnā Pjastu valsts |
Polijas un poļu vēsture ir ļoti bagāta ar notikumiem. Vēsturiski Polija bijusi gan Eiropas lielvalsts (XVI - XVII gs), gan ilgus gadus (no 1795.gada līdz 1918.gadam) Polija neeksistēja vispār, līdz, pamatojoties uz 1.pasaules kara rezultātiem, atkal ieguva neatkarību.
Polijas valsts rašanās centrs ir Vartas upes baseins X gs vidū, kad 966.gadā Pjastu dinastijas pirmais karalis Meško I pieņēma katolismu un nodibināja kontroli pār Polijas teritoriju. XII. gs bija feodālās sadrumstalotības periods, kad Polijas teritorijā eksistēja gandrīz pilnīgi neatkarīgas kņazistes.
1320.gadā karalis Vladislavs I atkal apvienoja valsti. Jagellonu valdīšanas laikā Polija noslēdza personālūniju ar Lietuvu, un pēc Polijas-Lietuvas valsts izveidošanās 1569.gadā kļuva par Eiropas lielvaru. Valsts īpatnība bija tās iekārta - muižnieku demokrātija ar ievēlējamu karali.
Sākot no XVII gs vidus, cīņā ar Zviedriju un Krieviju valsts novājinās, un nonāk apkārtējo valstu ietekmē. 1791.gadā Polijā tiek pieņemta pirmā rakstītā konstitūcija Eiropā.
Trīs dalīšanās (1772., 1793. un 1795.gadā) Polija pazūd no pasaules kartes kā neatkarīga valsts uz 123 gadiem. Tā tiek sadalīta starp Krieviju, Prūsiju un Austriju. Notiek daudzas poļu sacelšanās, bet valsts atjaunojas pēc tikai pēc 1.Pasaules kara Juzefa Pilsudska vadībā.
Polijas, kā neatkarīgas valsts statusa zaudēšanas priekšnosacījums radās vēl 1572.g., kad, neatstājot troņmantnieku, nomira pēdējais Jagellonu līnijas karalis. Kopš tā laika karaļus ievēlēja Polijas parlaments un tā faktiskā vara bija vairāk simboliska, nekā reāla. Varētu likties, ka tas ir progresīvs politiskās varas modelis, paviršā skatienā līdzīgs Anglijai, taču ne konkrētajos Polijas apstākļos. Galvenā atšķirība bija tā, ka Anglijā XVI-XVII gs. feodālisma attiecības bija pārtapušas naudas preču un tirgus sistēmā, dzimtbūšanu bija aizvietojusi fermeru saimniecība, zeme ar nedaudziem ierobežojumiem bija pirkšanas pārdošanas vai nomas priekšmets. Savukārt Polijā joprojām pastāvēja viena no smagākajām dzimtbūšanas sistēmām Eiropā, kāda bija vēl tikai Prūsijā un Krievijā. Lielākā zemes daļa piederēja nedaudzām lielu magnātu ģimenēm, kā Radzivili vai Potocki. Vēl bija ap miljonu liels sīkmuižnieku slānis (šļahta), bet tiem piederēja tikai apmēram desmitā daļa visas zemes platības un tie ekonomiski bija atkarīgi no lielajiem magnātiem. Savukārt zemnieku dzīve daudz neatšķīrās no vergu statusa. Magnāti arī noteica politiku parlamentā un karaļa ievēlēšana parasti bija vienošanās starp nedaudzām to ģimenēm. Pastāvēja arī konstitūcija, taču ar tās noteikto kārtību, ka lēmumus un likumus parlaments var pieņemt tikai vienbalsīgi, tā drīzāk bija viens no ilgstošu politisko problēmu avotiem, nevis uz progresu orientētas sabiedrības attīstības līdzeklis. Līdz ar to politiskā vara Polijā ilgstoši izrādījās paralizēta, tā bija svārstīga un viegli pakļāvās ārvalstu ietekmei. Pēc leģendārā karaļa un karavadoņa Jana III Sobieska nāves 1697.g., nākamie karaļi parasti nonāca tronī vai tika no tā gāzti ar aktīvu citu valstu iejaukšanos. Tā, jau nākamais pēc Sobieska karalis Saksijas hercogs Augusts II Stiprais (1670-1733) tika gāzts ar Zviedrijas palīdzību un atkal ielikts atpakaļ tronī pēc Krievijas iejaukšanās.
1926.gada maijā Pilsudskis puča rezultātā nodibina autoritāru režīmu.
Otrais pasaules karš Eiropā sākas ar Vācijas iebrukumu Polijā 1939.gada 1.septembra rītā. 17.septembrī, pamatojoties uz Molotova-Ribentropa paktu, PSRS iebrūk Polijā no austrumiem, un līdz 6.oktobrim abi agresori ir okupējuši valsti.
Cīņai par neatkarību poļi izveido Polijas pagrīdes valsti ar paralēlām pārvaldes struktūrām.
1944.gadā Polija tiek atjaunota kā neatkarīga valsts (faktiski PSRS satelītvalsts). Austrumu teritorijas paliek PSRS sastāvā, bet, pamatojoties uz Jaltas un Potsdamas konferenču lēmumiem, Polijai piešķir Vācijas austrumu teritorijas un daļu no Austrumprūsijas.
1978.gada 16.oktobrī polis Karols Vojtila kļūst par pāvestu Jāni Pāvilu II, bet 1980.gada septembrī Gdaņskā tiek nodibināta arodapvienība Solidaritāte. Šie divi fakti tiek vērtēti kā sociālisma norieta sākums Austrumeiropā. Pamatojoties uz Apaļā galda lēmumiem 1989.gadā Polijā notiek brīvas vēlēšanas.
1999.gadā Polija iestājās NATO, bet 2004.gada 1.maijā - ES.
