Juzefs Pilsudskis
Vikipēdijas raksts
Juzefs Pilsudskis (Józef Piłsudski) (dzimis 1867.gada 5.decembrī Zalavā (Zalavas) Krievijas impērijā (tagad Lietuvā), miris 1935.gada 12.maijā, Varšavā, Polijā) - poļu revolucionārs, valstsvīrs, karavadonis, pirmais neatkarīgās Polijas valsts vadītājs (1918 - 1922) un diktators (1926 - 1935), Polijas armijas dibinātājs.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Jaunība
Dzimis nabadzīgā šļahtiču ģimenē Zalavā (toreiz Krievijā, tagad Lietuvas teritorijā) uz ziemeļaustrumiem no Viļņas netālu no Baltkrievijas robežas. Skolu apmeklējis Viļņā.
1885.gadā sāka studijas Harkivas universitātē, bet tika atskaitīts politisku iemeslu dēļ. 1887.gadā, iespējams nepatiesi, arestēts saistībā ar Aleksandra III slepkavības mēģinājumu, kurā piedalījās arī Ļeņina brālis Aleksandrs, un nosūtīts uz pieciem gadiem katorgā.
[izmainīt šo sadaļu] Polijas Sociālistiskā partija
Pēc atbrīvošanas 1892.gadā iestājās Polijas Sociālistiskajā partijā (PSP) (Polska Partia Socjalistyczna). Darbojās PSP Lietuvas sekcijā, kura bāzējās Viļņā. 1900.gadā atkal arestēts. Simulēja garīgi slimo, tika pārvests uz psihiatrisko slimnīcu Pēterburgā, no kuras izbēga.
1904.gadā, sākoties krievu-japāņu karam dodas uz Japānu, lai organizētu poļu leģionus no gūstā saņemtajiem Krievijas armijas poļiem ciņai par Polijas neatkarību.
Tajā pašā gadā Pilsudskis atgriezās Polijā, kur dibināja kaujas grupas, kuras nodarbojās ar ekspropriācijām - banku un pasta vilcienu aplaupīšanām partijas finansiālām vajadzībām. Pazīstāmākā pasta vagona aplaupīšana notika 1908.gadā Viļņas apkārtnē ( guvums - 200 812 rubļi 61 kapeika).
[izmainīt šo sadaļu] 1.pasaules karš
Neilgi pirms 1.pasaules kara Pilsudskis poļu apdzīvotajos Austroungārijas reģionos organizēja militāras grupas, kuras, sākoties karam, tika pārveidotas par poļu leģioniem, kuri Pilsudska vadībā cīnījās Austroungārijas armijā pret Krievijas karaspēku.
1917.gada jūlijā Pilsudskis un viņa leģioni atteicās dod zvērestu vācu ķeizaram, par ko tika ieslodzīts Magdeburgas cietoksnī, bet leģioni izformēti. Tomēr 1918.gada 8.novembrī, sakarā ar neveiksmēm frontē, vācu varas iestādes atbrīvoja Pilsudski, un viņš triumfāli atgriezās Varšavā. 1918.gada 11.novembrī Polijas Reģentu padome iecēla Pilsudski par pagaidu Valsts Priekšnieku (Naczelnik Państwa).
[izmainīt šo sadaļu] Poļu-boļševiku karš
1919.gada februārī ar sadursmēm Baltkrievijas teritorijā sākās Poļu-boļševiku karš. 1919.gada 19.aprīlī poļu karaspēks ieņema Viļņu, bet 1919.gada augustā - Minsku. Noslēdzot savienību ar Simona Petļuras spēkiem, Pilsudska karaspēks uzbruka Kijevai, kuru ieņema 7.maijā.
Tomēr 1919.gada vasarā sākās boļševiku atbildes ofensīva Tuhačevska vadībā, kuras galvenā trieciena virziens bija Varšava. Sākās kauja par Varšavu Pilsudska vadībā, vēlāk nosaukta par Brīnumu pie Vislas. Kaujas rezultātā boļševiku armija tika sakauta un bija spiesta atkāpties.
Poļu armija ieņēma plašas Lietuvas, Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas (arī Daugavpili Latvijā). 1920.gadā Pilsudskis Daugavpilī tikās ar ģenerāli Balodi, lai apspriestu par cīņu pret boļševikiem.
Pamatojoties uz 1921.gada 18.martā Rīgas miera līgumu tika noteikta robeža starp Poliju un Krieviju.
[izmainīt šo sadaļu] Demisija
1921.gada 17.marta konstitūcija būtiski ierobežoja valsts galvas funkcijas. 1922.gada 14.decembrī Pilsudskis nodeva varu pirmajam Polijas valsts prezidentam Gabrielam Narutovičam. Pēc Narutoviča slepkavības tā paša gada 16.decembrī un prezidenta Staņislava Voicehovska ievēlēšanas, Pilsudskis kļuva par Polijas armijas ģenerālštāba priekšnieku. 1923.gada maijā no amata demisionēja.
[izmainīt šo sadaļu] Maija apvērsums
Haotiskā iekšpolitika bija labvēlīga, lai Pilsudskis atgrieztos pie varas. 1926.gada maijā Rembertovas apkaimē ar kara ministra Želigovska atbalstu tika koncentrētas armijas daļas, kuras 12.maijā devās uz Varšavu un trīs dienu ielu cīņās veica apvērsumu. 31.maijā Pilsudskis tika ievēlēts par Polijas prezidentu, tomēr atteicās no šī posteņa, bet kļuva par kara ministru un armijas ģenerālinspektoru, kaut arī faktiski bija valsts vadītājs, nodibinot t.s. sanācijas režīmu.
[izmainīt šo sadaļu] 1926-1935
Tika ierobežota parlamenta vara, politiskie pretinieki tika vajāti juridiskiem un ārpusjuridiskiem līdzekļiem. Jaunā 1935.gada konstitūcija nostiprināja autoritāro iekārtu.
Ārpolitiski Pilsudskim izdevās formāli normalizēt attiecības ar PSRS un Vāciju (neuzbrukšanas pakti attiecīgi 1932.gadā un 1934.gadā). Ļoti saspīlētas saglabājās attiecības ar Lietuvu Viļņas apgabala dēļ.
Tomēr apzinoties Polijas vājumu atrodoties starp agresīviem kaimiņiem, Pilsudskis meklēja sadarbības iespējas ar Franciju un Lielbritāniju.
Miris 1935.gada 12.maijā Varšavā. Apglabāts Krakovā blakus Polijas karaļiem, bet sirds - pie mātes kapa Viļņā.
| Priekštecis: - |
Polijas prezidents (Naczelnik Państwa) 1918–1922 |
Pēctecis: Gabriels Narutovičs |
