Rīga
Vikipēdijas raksts
|
|||
| Iedzīvotāji (2007) | 723 931 | ||
| Aglomerācija (2007) | 1 033 548 | ||
| Citi nosaukumi | poļu, lietuviešu - Ryga igauņu - Riia somu - Riika angļu, vācu - Riga krievu - Рига |
||
| Pilsēta | no 1201.g | ||
| Rajons | - | ||
| Mājaslapa | www.riga.lv | ||
Rīga ir Latvijas galvaspilsēta un galvenais industriālais, darījumu, kultūras un finanšu centrs Baltijā. Ar 724 707 iedzīvotājiem (2006) tā ir lielākā pilsēta Baltijas valstīs un visā Baltijas jūras reģionā (pēc iedzīvotāju skaita pilsētas robežās).
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Ģeogrāfija
Rīgas pilsēta atrodas Latvijas centrālajā daļā, Rīgas jūras līča dienvidu piekrastē, Viduslatvijas zemienē, Rīgavas un Tīreļu līdzenumos teritorijā, Daugavas krastos. Rīgas pilsētas platība ir 307km².
[izmainīt šo sadaļu] Demogrāfija
|
|
|
|
Piezīmes:
- 1. Iedzīvotāju skaita kritums 1. Pasaules kara dēļ.
- 2. Iedzīvotāju skaita kritums 2. Pasaules kara un deportāciju dēļ.
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture
Rīgas pilsēta sāka veidoties Daugavas labajā krastā, kur tās atteka Speķupe, atduroties pret Kubes kalnu, meta loku uz Daugavu. Šo atteku, sākot no Kubes kalna, sauca par Rīgu (Rīdziņu, Rīdzeni). Pie Daugavas tā veidoja paplašinājumu, t.s. Rīgas ezeru, kas bija arī pirmā Rīgas osta. Senākā cilvēku apmešanās vieta Rīgā varētu būt Indriķa hronikā minētais Senais kalns, kur pirms aiziešanas uz Cēsīm dzīvojuši vendi. Drošas ziņas par Rīgas apdzīvotību 12. gs. sniedz arheoloģiskie izrakumi seno ciemu vietās Alberta laukumā un Peldu un Ūdensvara ielas stūrī. Tie liecina, ka Rīgu apdzīvojuši galvenokārt kurši vai pārkuršoti lībieši un Daugavas lejteces lībieši. Viņi nodarbojušies ar amatniecību (kaula, koka, dzintara, dzelzs apstrāde), zvejniecību, lopkopību un tirdzniecību.
12. gs. otrajā pusē Rīgas apkārtnē pastiprināti sāka ierasties vācu tirgotāji. Līdz ar tirgotājiem Baltijā ieradās arī krustneši. 1198. gada jūlijā pie Rīgas Senā kalna notikusi kauja, kurā lībietis Imauts nodūris bīskapu Bertoldu. Indriķa hronikā šajā gadā minēts Rīgas ciems. Nākamais bīskaps, ieradies Daugavas grīvā, vispirms devās uz Ikšķili, kur to pilī ielenca sacēlušies lībieši. Uzskatīdams ši vietu par nedrošu, bīskaps Alberts 1201. gadā pārcēla savu rezidenci no Ikšķiles uz Rīgu un pieprasīja, lai lībieši ierāda vietu pilsētas celšanai.
Pilsēta strauji attīstījās, tomēr ne bez sarežģījumiem. To bieži apdraudēja vietējo cilšu iebrukumi, kā arī nesaskaņas pašu pilsētnieku starpā. Sarežģītās bīskapa un Rīgas pilsētas attiecības tika noregulētas ar pāvesta legāta Modēnas Vilhelma starpniecību. 1225. gadā tika apstiprinātas Rīgas namnieku tiesības. Jaunajā politiskajā situācijā svarīgu vietu ieguva pilsētas padome jeb rāte, kas kļuva par pašvaldības galveno orgānu.
1282. gadā Rīga iestājās Ziemeļvācijas tirdzniecības pilsētu savienībā Hanza, lai aizsargātu savas intereses Baltijas jūrā. No 14. gs. 30.-40. gadiem Rīgas tirgotāji ieguva starpnieku privilēģiju, kas noteica, ka Rīgā iebraukušie citu pilsētu tirgotāji darījumus varēja slēgt tikai ar Rīgas tirgotāju starpniecību, un tas rīdziniekiem deva lielu peļņu.
16. gs. 20. gados Rietumeiropā sākusies reformācija samērā drīz sasniedza Rīgu. Reformācijas ietekmē 1535. gadā Livonijas ordeņa mestrs piešķīra Rīgai ticības brīvību. Kopš tā laika baznīcas lietu pārvalde nonāca rātes pārziņā, tika pārņemti baznīcu un klosteru īpašumi, Rīgas Domskolu pārveidoja par luterāņu skolu, franciskāņu klosterus – par nabago patversmēm.
Livonijas kara laikā (1558. – 1583. g.) Rīga tikpat kā necieta. Tomēr, lai saglabātu savas privilēģijas, pilsētas namnieki 1581. gadā zvērēja uzticību Polijas un Lietuvas karalim Stefanam Batorijam.
Rīgā ar nemieriem pagāja jaunā jeb Gregora kalendāra ieviešana. Tie ieilga no 1584. līdz 1589. gadam, to laikā tika izpostītas baznīcas, kā arī nodarīti citi zaudējumi.
Polijas-Zviedijas kara (1600. – 1629. g.) sākumā tika pastiprināta Rīgas nocietinājumu sistēma, un 17. gs. sākumā zviedru mēģinājumi ieņemt pilsētu beidzās neveiksmīgi, līdz 1621. g. septembrī pēc ilgstoša aplenkuma Rīga padevās. Ilgstošais pagrimums tirdzniecībā, kā cēlonis bija karš, tika pārvarēts līdz gadsimta vidum, kad visaugstāko līmeni sasniedza linu, pelnu, meža materiālu, ādas un tauku eksports. Gadsimta beigās par nozīmīgākajiem eksporta produktiem kļuva graudaugi un vasks. Visu 17. gs. Rīgas pilsēta bija viens no nozīmīgākajiem Zviedrijas kreditoriem, Rīga kļuva par Zviedrijas lielāko pilsētu.
18. gs. sākās ar Ziemeļu karu (1700. – 1721. g.). 1701. g. pēc uzvaras pār krieviem pie Narvas Rīgā ieradās Zviedrijas karalis Kārlis XII.
1709. gadā Pētera I karaspēks aplenca pilsētu, un pēc deviņiem mēnešiem tā bija spiesta padoties. Pilsēta stipri bija cietusi apšaudēs, un mēra epidēmijas laikā mira aptuveni puse Rīgas iedzīvotāju. Pēc kara pilsēta kļuva par Rīgas guberņas (vēlāk – Vidzemes guberņas) administratīvo centru.
Arī 19. gadsimts nāca ar jaunu karu. 1812. gadā Napoleons uzbruka Krievijai. Lai aizstāvētos pret iespējamo Napoleona uzbrukumu, ar pilsētas vadības ziņu tika nopostītas un nodedzinātas Rīgas priekšpilsētas. Tomēr, kā vēlāk izrādījās, šis solis bija pārsteidzīgs – Napoleons Rīgai nemaz neuzbruka.
Eiropā 18. un īpaši 19. gs. palielinājās tirdzniecības apjoms, kas veicināja Krievijas eksporta pieaugumu. Rīga organiski iekļāvās šajā procesā, kļūdama par vienu no galvenajām Krievijas ostas pilsētām. Pilsētas attīstība kļuva īpaši strauja pēc tam, kad 1856. gadā Krievijas impērijas valdība atļāva likvidēt Rīgas cietoksni, t.i. nojaukt pilsētas nocietinājumus un būvēt mūra ēkas priekšpilsētās. 1862. gadā tika uzbūvēta dzelzceļa līnija, kas caur Daugavpili savienoja Rīgu ar Pēterburgu un citām pilsētām. 1866. gada likums par amatniecības un rūpniecības brīvību pilnīgi likvidēja cunfšu monopoltiesības. 19. gs. 2. pusē izveidojās jauna Rīgas rūpniecības seja – metālapstrāde, mašīnbūve, ķīmiskā rūpniecība, šķiedru apstrāde, vadmalas, ķemmdzijas audumu ražošana, papīra, pircelāna, fajansa, korķu ražošana, kokzāģēšana.
Līdz ar kapitālistisko attiecību rašanos pilsētas dzīvē veidojās rūpniecības proletariāts un buržuāzija. Jaunās šķiras nomainīja līdzšinējo kārtu struktūru pilsētā. Tās, īpaši strādniecība, skaitliski strauji pieauga pēc zemnieku brīvlaišanas Vidzemē (1817. g.) un Kurzemē (1819. g.). Rīgas strādnieku šķiras veidošanās process noslēdzās 19. gs. 90. gados. Nabadzīgo iedzīvotāju skaita pieaugums izraisīja sociālas problēmas. Jau 70. gados notika pirmie streiki, bet nozīmīgākais bija 1899. gada Rīgas dumpis. Liela nozīme strādnieku kustības veicināšanā bija Jaunajai strāvai, kas radīja pamatu sociāldemokrātu darbībai. 1904. gadā tika nodibināta Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija.
Kad Krievijā 1905. gadā uzliesmoja revolūcija, Rīga bija viens no galvenajiem šīs sacelšanās centriem. Līdz 1908. gadam Rīgā pastāvēja karastāvoklis, bet līdz 1912. gadam – "pastiprinātas apsardzības stāvoklis".
1. pasaules kara sākumā, tuvojoties frontei, sākās Rīgas uzņēmumu evakuācija. Uz Krievijas iekšējiem rajoniem kopā ar rūpnīcu, fabriku, darbnīcu u.c. uzņēmumu iekārtām tika izvesti apmēram 200 000 kvalificētu strādnieku un viņu ģimenes locekļu. Rīga kļuva par kara nometni, sabiedriskās vietās aizliedza lietot vācu valodu, par Rīgas pilsētas galvu pirmoreiz tika iecelts latvietis – A. Krastkalns. Visu 1. pasaules kara laiku Rīgas tuvumā atradās frontes līnija.
1918. gada 18. novembrī Rīgas Otrajā Pilsētas (tag. Nacionālajā) teātrī Latvijas Tautas padome proklamēja Latvijas Republiku un izveidoja Latvijas Pagaidu valdību ar Kārli Ulmani priekšgalā. Par Rīgas pilsētas pagaidu domes vadītāju tika ievēlēts Gustavs Zemgals (amatā līdz 1920. gadam).
1919. gada janvārī varu Rīgā pārņēma Pētera Stučkas vadītie lielinieki. Tomēr jau 1919. gada 22. maijā Rīgu ieņēma vācu landesvēra, dzelzsdivīzijas un latviešu nacionālā karaspēka vienības. Tomēr drīzumā vācu militārās vienības pārtrauca sadarbību ar latviešiem, un uzurpēja varu. 6. jūijā Rīgā ienāca Ziemeļlatvijas brigādes un igauņu karaspēka vienības. 8. jūlijā pilsētā ieradās arī K. Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdība, ko atbalstīja Antantes valstis. 1919. g. oktobrī sākās sīvas cīņas starp Latvijas karaspēku un Pāvela Bermonta – Avalova armiju. 11. novembrī Beromonta karaspēks no Rīgas pievārtes tika padzīts.
Pēc 1. pasaules kara izpostītā Rīga bija kļuvusi par faktisko Latvijas galvaspilsētu, tomēr oficiāls galvaspilsētas statuss tika piešķirts tikai 1931. gadā.
No Krievijas tika atgūta neliela daļa evakuēto uzņēmumu, tomēr pirmskara ražošanas un tirdzniecības apjomi netika sasniegti. Latvijas brīvvalsts laikā Rīga kļuva par samērā latvisku pilsētu pretstatā agrākajam vāciskajam garam.
1940. gada 17. jūnijā Rīgā ienāca PSRS karaspēks, bet jau 1941. gada jūlijā to nomainīja nacistiskās Vācijas armija. Nodega Pētera baznīcas tornis, kas līdz tam bija augstākais koka tornis pasaulē. Kara laikā Rīgā attīstīja tikai tās nozares, kas ražoja kara apstākļiem nepieciešamo (metālrūpniecība, ādu apstrāde, kokapstrāde). Atkāpjoties vācieši uzpridzināja stratēģiski svarīgus objektus pilsētā – tiltus, elektrostacijas, noliktavas, ūdensvadu. Mainoties varām, tika sagrauts arī Melngalvju nams un Rātsnams.
Rīgas rūpniecība pēc 2. pasaules kara atjaunojās strauji – tika izmantotas lielo rūpnīcu ēkas, kas bija saglabājušās Rīgā no Krievijas impērijas laikiem. Līdz ar rūpniecības attīstību strauji pieauga Rīgas iedzīvotāju skaits, galvenokārt uz iebraucēju no PSRS rēķina. Padomju varas gados Rīga nostiprinājās kā Latvijas centrs, 80. gadu beigās tās iedzīvotāju skaits tuvojās miljonam, bet latvieši atkal bija mazākumā.
1991. gadā Rīga atkal kļuva par vienu no galvenajiem sacelšanās centriem Padomju Savienībā. Šī gada janvārī pie stratēģiskajiem Rīgas objektiem tika uzbūvētas barikādes, pie kurām nepārtraukti dežurēja Rīgas iedzīvotāji. Pēc Rīgas barikāžu parauga 1991. gada augustā tika veidotas arī barikādes Ļeņingradā un Maskavā, kas lielā mērā izšķīra PSRS likteni.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Rīga atkal kļuva par Latvijas Republikas galvaspilsētu. Tomēr pārejas process bija smags – jaunajos apstākļos konkurenci nespēja izturēt lielākā daļa Rīgas lielo rūpniecības uzņēmumu, kas radīja nopietnu ekonomisko krīzi. Rūpnieciskā ražošana 90. gados Rīgā samazinājās vairāk nekā par pusi. Lai arī 90. gadu 2. pusē bija vērojama rūpniecības stabilizācija, par lielāko rūpniecības pilsētu Latvijā kļuva Liepāja.
2006. gada maijā Rīgā notika Pasaules čempionāts hokejā, bet tā paša gada novembrī 19. NATO samits.
Rīga ir nozīmīgs jūgendstila arhitektūras centrs, tā ir iekļauta pasaules arhitektūras mantojuma sarakstā.
[izmainīt šo sadaļu] Personības
Rīgā dzimuši:
- Helmuts Balderis - hokejists
- Mihails Barišņikovs (Михаил Барышников) - baletdejotājs
- Mihails Barklajs de Tolli (Михаил Барклай-де-Толли) - karavadonis
- Vizma Belševica - dzejniece
- Jesaja Berlins (Isaiah Berlin) - filozofs
- Frīdrihs Canders (Friedrich Zander) - raķešbūves pionieris
- Valters Caps - inženieris
- Aleksandrs Čaks (1901-1950) - dzejnieks
- Sergejs Eizenšteins (Сергей Эйзенштейн) - kinorežisors
- Filips Halsmans (Philippe Halsman) - fotogrāfs
- Nikolajs Hartmans (Nicolai Hartmann) - filozofs
- Mariss Jansons - diriģents
- Gidons Krēmers - mūziķis
- Ješajahu Leibovics (Yeshayahu Leibowitz) - filozofs
- Volfgangs Lics (Wolfgang Lüth) - karavīrs
- Vera Muhina (Вера Мухина) - tēlniece
- Sandis Ozoliņš (1972-) - hokejists
- Raimonds Pauls - komponists
- Arkādijs Raikins (Аркадий Райкин) - komediants
- Vilhelms Ostvalds (Wilhelm Ostwald) - ķīmiķis
- Georgs Šveinfurts (Georg Schweinfurth) - botāniķis
- Mihails Tāls - šahists
[izmainīt šo sadaļu] Literatūra
[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites
- Riga.lv - Rīgas pilsētas domes portāls
- Vecriga Info - Virtuāla ekskursija pa Vecrīgu
- Virtualriga - Rīgas vēsture fotogrāfijās
- Virtualriga - Rīgas vēstures kinometeriāli
- Vietas.lv - Rīga Latvijas ceļvedī
- Travel-images - Rīga fotografijās
- Riga.lt - Lietuviešu Wiki
- 1201.lv - Rīgas ievērojamās vietas krieviski
- Riga Life - Rīgas ceļvedis pa labākajām kafejnīcām, bāriem, restorāniem un kultūras iestādēm (angļu valodā)
