Vikingi

Vikipēdijas raksts

Vikingi - skandināvu un Baltijas jūras baseina izcelsmes pirāti viduslaikos, laika posmā, kas aptver IX, X gadsimtu un XII gadsimta pirmo pusi.

Vārda "vikingi" izcelsme nav īsti skaidra - vēstures literatūrā jēdziena “vikings” visai loģiskā etimoloģija visbiežāk tiek atvasiņāta no darbības vārda vīkj – “pagriezties, izvairīties” Tā tika nosaukti ziemeļnieki (normaņi), vai skandināvi. Vikingi, tāpat kā vairums citu agrāko vai vēlāko gadsimtu piejūras reģionu iedzīvotāji, nodarbojās ar lauksaimniecību un zvejniecību. Tomēr, vikingi Eiropas attīstībā nospēlēja savdabīgu, lai gan īslaicīgu lomu (800.-1050.). Šī loma bija divējāda. Sākotnēji vikingi savu jūras braukšanas prieku arvien vairāk papildināja ar laupīšanu. Tomēr drīz tie atrada ienesīgu tirdzniecības ceļu no Rietumeiropas uz Tuvajiem Austrumiem, kuru vairākus gadsimtus pirms viņiem kontrolēja goti (ostrogoti). Vikingi nekavējoties sāka izmantot radušos iespēju organizēt plašu tirdzniecību, jeb runājot mūsdienu valodā – preču tranzītu.

[izmainīt šo sadaļu] Periodizācija

Vikingu laikmetu, jeb skandināvu pāreju no barbarisma uz valstiskumu vikingu ekspansijas aspektā, jāiedala vismaz trijos visai atšķirīgos periodos:

• agrais vikingu laikmets (laiks no 793. līdz 891. gadam) – neatkarīgu, pašorganizējošos “brīvo karadraudžu” darbība, kas sākās ar Ziemeļeiropas piekrastes sirojumiem, un izvērtās par visai vērienīgām aizjūras ekspedīcijām (šis etaps beidzās ar vikingu sagrāvi pie Lōvanē 891. gadā), asinsradniecības un novadniecības morāles laiks;
• vidējais vikingu laikmets (laiks no 891. līdz 980. gadam) – ārējās ekspansijas panīkums, valstu veidošanās un iekšējās cīņas par varu Skandināvijā, valsts veidošanās, sabiedrības noslāņošanās;
• vēlais vikingu laikmets (laiks no 980. līdz 1066. gadam) - skandināvu karalistu savstarpējā cīņa, “brīvo karadraudžu” izzušana un “konungu-vikingu” ekspansija.

Katrā no šiem laika posmiem vikingu darbība, dzīvesveids un sociālā struktūra (līdz ar to sociālās attiecības) atšķiras, tāpēc visai grūti runāt par vikingu fenomenu kā par galīgu, nemainīgu un viegli aprakstāmu struktūru. Pie tam visai grūti, dažbrīd pat neiespējami nošķirt vikingus no pārējiem skandināviem, ar kuriem tos saistīja ciešas kultūras, radniecības un sociālās saites.

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

Agrākā liecība par vikingu laikmeta sākumu ir par dāņu un norvēģu jūras sirotāju iebrukumu 793.g. Lindisfārnas klosterī, kas atradās Anglijas ziemeļu apgabalā Nortambrijā. Vēlāk vikingu sirojumu ģeogrāfija paplašinājās, aptverot Francijas un Vācijas jūras piekrastes rajonus, kā arī novadus pie upēm. Jau IX gadsimtā vikingi ne tikai regulāri "apmeklēja" Portugāles un Spānijas piekrasti, bet pa Gibraltāra šaurumu nevairījās iekuģot arī Vidusjūrā.

Zviedru vikingi parasti devās austrumu virzienā. Tranzītam pilnīgi pieņemams no Rietumeiropas uz Tuvajiem Austrumiem izrādījās ūdensceļš caur Baltijas jūru un tālāk pa Krievijas rietumu daļas upēm un ezeriem. Tas bija pietiekami garš un sarežģīts ceļš, kuru varēja veikt tikai ļoti pieredzējuši jūras un iekšējo ūdens ceļu kuģotāji, kādi vikingi arī bija. Pirmais vikingu izveidotais vienotais tranzīta ceļš ("Ceļš no varjagiem uz grieķiem") sākās tagadējās Latvijas teritorijā, tad pa Daugavu veda līdz Polockai, tad pa mazākām upēm līdz Gņezdovai un Smoļenskai Dņepras krastā, par kuru tālāk līdz Melnajai jūrai. Sākot ar 9. gadsimtu, kad varjagu cilts rūsi nodibināja Novgorodas pilsētu, par dominējošo kļuva ziemeļu ceļš, kas sākās Somu jūras līcī, tad pa Ņevu un Volhovu līdz Ilmeņa ezeram. Tālāk pa Lovates upi līdz Dņeprai, nonākot pa to Melnajā jūrā. Rūsi šajā ceļā pa Volgu un Dņepru nodibināja virkni spēcīgu tranzītceļa atbalsta punktu - Novgorodu, Kijevu u.c. Pēdējā vēlāk kļuva par Krievzemes galvaspilsētu.

Pētījumi liecina, ka pastāvēja vēl otrs ceļš. Proti, no Somu jūras līča pa Ņevu Lādogas ezerā, tad pa Sviras upi Oņegas ezerā, no tā pa virkni savstarpēji savienotu upju un ezeru līdz Volgai, nonākot pa to Kaspijas jūrā. Par to liecina arī tas, ka Igaunijā austrumu monētas atrastas daudz lielākā skaitā nekā Latvijas teritorijā. Ievērojami austrumu monētu depozīti atrasti Zviedrijā un, it sevišķi Gotlandes salā.

Vikingu ekspansija Eiropā un daudzos gadījumos tālu aiz tās robežām sākās 9. gadsimta sākumā un turpinājās apmēram līdz 11. gadsimta vidum. Skandināvi pasauli būtībā bija "sadalījuši" savā starpā. Dāņi terorizēja Rietumeiropas un Anglijas piekrasti, bet norvēģi "specializējās" transatlantisko ceļojumu jomā, apgūstot no sākuma Šetlandes un Fēru salas, bet vēlāk Īslandi, tad Grenlandi un Ziemeļamerikas piekrasti ilgi pirms Kristofers Kolumbs "atklāja" Ameriku. Savukārt, zviedru interešu sfērā bija austrumu tranzītceļš. Viņi virzījās pa Ziemeļaustrumeiropu, pa tās dabīgajiem ūdensceļiem arvien tālāk uz dienvidiem, izveidojot šajā ceļā cietokšņus, līdz sasniedza Bizantiju, arābu zemes un Indiju. Par vikingu ietekmi austrumu zemēs liecina tas, ka Bizantijas imperatori no viņiem veidoja elites miesassargu vienības.

Vikingu īslaicīgās ekspansijas galvenie faktori varētu būt vairāki. Pirmkārt, IX-X gs. Eiropas karaļnamos vairāku gadsimtu laikā bija jau uzkrājušās ievērojamas bagātības. Tās pašas par sevi jau bija vilinājums laupītājiem.

Otrkārt, vikingi bija lieliski jūras braucēji ar tam laikam kvalitatīvi būvētiem, izturīgiem kuģiem. Piemēram, viens no viņu kuģu tipiem - snekja bija pilnveidota romiešu galleja. Tikai snekja bija lielāka izmēra un piemēroti kā tāliem okeāna pārbraucieniem, tā arī peldēšanai pa iekšzemes ūdeņiem. Snekja parasti bija aprīkota ar burām un airiem. Tādēļ šie kuģi varēja pārvietoties arī bezvēja apstākļos, vai pat virzīties pret vēju vai straumi. Pateicoties tam, vikingiem nereti izdevās pēkšņi, negaidīti uzbrukumi. Tāliem ceļojumiem labi piemērots bija arī tāds vikingu kuģa tips kā skuta.

Tomēr, vikingi nebūt nebija tikai jūras laupītāji. Tie bija arī labi tirgotāji. Vikingu izveidotais ziemeļu-dienvidu tirdzniecības ceļš bija svarīgs Eiropai tās ekonomiskajos sakaros ar arābiem un citām Austrumeiropas zemēm. Bez vikingu palīdzības tas bija visai sarežģīti, jo Rietumeiropas sakari ar arābu zemēm bija apgrūtināti sakarā ar militāriem konfliktiem starp arābiem un Bizantiju, kā arī Bizantijas iekšējiem nemieriem. Šos sakarus bremzēja arī maģāri, kas bija iebrukuši Viduseiropā no austrumiem 9. gadsimta beigās. Savukārt, gandrīz visu Vidusjūru un pat Alpu pārejas bija bloķējuši Ziemeļāfrikas pirāti. Pēdējiem pat bija bāzes un atbalsta punkti Gallijas dienvidu piekrastē. Tādējādi Rietumeiropa faktiski bija pilnībā „nogriezta” no Austrumiem.

Līdz ko Bizantija bija pārvarējusi savu iekšējo krīzi un pieveikusi savus pretiniekus, bet ģermāņi bija sakāvuši un pievērsuši kristīgai ticībai maģārus, vikingu tranzītceļu nozīme stipri samazinājās. Arī Eiropas interese par tirdzniecību ar arābiem kļuva arvien vājāka, jo arābu pasaule pēc sakāves karos ar Bizantiju sašķēlās atsevišķos kalifātos un arvien vairāk sāka ekonomiski novājināties. Tai pat laikā, arvien lielāku lomu rietumu-austrumu tirdzniecībā sāka spēlēt Rīga. Tas sakrita ar vikingu lomas samazināšanos Eiropā un Baltijas jūras baseinā un vāciešu nostiprināšanos šajā reģionā. Arī tirdzniecībā vikingu vietā galveno lomu arvien vairāk sāk spēlēt vācieši.

Šo procesu labi atspoguļo arī senlaiku monētu atradumi. Ap 11. gadsimtu izbeidzās arābu dirhēmu ieplūšana Latvijas teritorijā - tos, jau daudz lielākā skaitā aizvietoja Rietumeiropas, galvenokārt vācu denāriji (ap 80% no visiem atradumiem). No monētu atradumu vietām var secināt galveno tā laika tirdzniecības ceļu virzienus. Visai ticams izskatās dažu latviešu vēsturnieku viedoklis, ka oficiālo Rīgas dibināšanas gadu hronisti drīzāk būs pierakstījuši bīskapam Albertam, jo bijuši ieinteresēti viņa slavināšanā, nekā šo lomu viņš patiesībā spēlējis. Kā atzīmē latviešu vēsturnieks Jānis Straubergs, "Tāpat kā lielākā daļa pilsētu, to starpā arī Rīga, jāpieskaita pie pilsētām, kas nevar uzrādīt savu dibināšanas gadu, bet tikai gadsimteni, kad tā sākusi augt". Pēc J.Strauberga domām Rīga kā lībiešu osta un apdzīvota vieta pastāvējusi jau pirms 1158. gada, kad vēstures hronikas sniedz pirmās ziņas par vācu tirdzniecības kuģu ienākšanu Rīgas lībiešu ostā. Atklājuši, nevis nodibinājuši Rīgu, vācu tirgotāji šeit drīz izveidoja savu tirdzniecības faktoriju, kas bija nozīmīgs solis starptautiskās tirdzniecības veicināšanā.

[izmainīt šo sadaļu] Ticība

Vikingi ticēja pagānu dieviem. Augstākais dievs bija Odins, Tors bija karotāju dievs, bet Freija rūpējās par tīrumiem, pļavām un mājlopiem. Ap 1000. gadu Ziemeļvalstīs tika pieņemta kristīgā ticība.