Čada

Čada (Arābu valodā: تشاد (Tšad); Franču valodā: Tchad), oficiālais nosaukums Čadas republika, ir valsts Centrālajā Āfrikā. Šo valsti uzskata par vienu no pasaules visnabadzīgākajām valstīm. Tā robežojas ar Lībiju ziemeļos, Sudānu austrumos, Centrālāfrikas republiku dienvidos, Kamerūnu un Nigēriju dienvidrietumos un Nigēru rietumos. Pateicoties lielajam attālumam no jūras un tuksneša klimatam, šo valsti bieži sauc par Āfrikas "mirušo sirdi". Valsts ziemeļos atrodas Tibetsi kalni, lielākā kalnu grēda Sahāras tuksnesī. Čada ir bijusī Francijas Ekvatoriālās Āfrikas Federācijas sastāvdaļa.

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

Reģions, kuru šodien pazīstam kā Čadu, kādreiz apdzīvoja politiski nesaistītas iedzīvotāju grupas un ciltis. Šajā teritorijā mūsdienās ir atrasti ļoti senas izcelsmes humanoīdu galvaskausi un alu zīmējumi. No 1883. līdz 1893.gadam lielā un spēcīgā Kanem-Bornu Impērija Rabiha al-Zubaira vadībā pakļāva reģiona relatīvi vājās vietējās senās karalistes un iekļāva tās savā sastāvā. Jau kopš viduslaikiem Čada atradās krustcelēs trans-Sahāras tirdzniecības ceļam un Austrumu-Rietumu migrācijas ceļiem.

1900.gadā pēc Kuserī kaujas, kad Francija sakāva al-Zubaira karaspēku, Čada kļuva par Francijas koloniju. 1913. gadā beidzās Čadas kolonizācija un Čada kļuva par Francijas Ekvatoriālās Āfrikas Federācijas sastāvdaļu. Francija lielākoties izmantoja savām vajadzībām valsts dienvidus, kuros galvenokārt dzīvoja animisma reliģijis piekritēji, kur veicināja kokvilnas ražošanu un ieviesa Kristīgo ticību. Valsts ziemeļos, kurus apdzīvoja musulmaņi, koloniālais režīms pārvaldē iekļāva arī vietējos vadoņus. 1946.gadā Francija pasludinā Čadu par savu Aizjūras teritoriju un iekļauj tās pārstāvi savā Nacionālajā Asamblejā.

Pēc otrā pasaules kara, kad sākas dekolonizācijas process, cīņu par neatkarību vadīja valsts dienvidus pārstāvošā Čadas Progresīvā Partija, kuras līderis Fransē Tombalbaije kļuva par pirmo netakarīgās valsts prezidentu. Valsts neatkarība tika pasludināta 1960.gada 11.augustā.

1965. gadā musulmaņu nemiernieku (Čadas Nacionālā Atbrīvošanās Fronte, Froliant) neapmiertinātība ar Tombalbaije, kuri saskatīja diskrimināciju attiecībā pret viņiem no dienvidnieku puses, iesaistīja valsti Čadas pilsoņu karā, konfliktā, kurš bez pārtraukuma turpinājās līdz pat 1993. gadam. 1973. gadā Francijas karaspēks palīdz apspiest ziemeļu nemiernieku dumpi, bet ziemeļu partizāni turpina savu darbību ar aktīvu Lībijas atbalstu. Šis apstāklis, pastiprināts ar bargo sausumu, iedragāja Tombalbaijes varu un 1975.gadā valstī notika militārs apvērsums, kurā Prezidents tika nogalināts un vara valstī tikai aizvietota ar militāro pārvaldi, kuru vadīja cits dienvidnieku kristietis Fēliks Maloums. 1977.gadā Lībija anektē ziemeļčadas Auzū joslu. Pēc nesekmīgiem mēģinājumiem sasniegt mieru ar dumpiniekiem, 1979.gadā ziemeļu nemiernieki iekaro galvaspilsētu, valstī varu pārņem musulmaņu ziemeļnieks Goukouni Ouedei, sākas visanarhistiskā Čadas pilsoņu kara fāze.

Tālākie sarežģījumi valstī notika, kad Lībija, prezidenta Kadafi vadīta, 1980.gadā iebruka Čadā, lai atbalstītu Lībijai simpatizējošo prezidentu Goukouni Ouedei cīņa pret viņa bijušo sabiedroto Hisēnu Habrē un lai sekmētu Lībijas ekspansīvo politiku, cenšoties apvienot Čadu un Lībiju vienā valstī. Uz Lībijas centieniem palielināt reģionālo ietekmi, Francija un ASV atbildēja ar palīdzību Habrē, kurš 1982.gadā, iekaroja galvaspilsētu, izspiežot Ouedeiju, un pārņēma vispārēju kontroli pār valsti. 1983.gadā citas Āfrikas valstis atzīst ziemeļnieka Habrē valdību, bet Ouedeiju turpina bruņotu cīņu valsts ziemeļos, ar aktīvu Lībijas atbalstu. 1987.gadā Froliant un Čadas valdības karaspēks, ar Francijas un ASV atbalstu, izspiež Lībijas atbalstīto karaspēku no Čadas teritorijas (t.sk. Auzū josla.

Neskatoties uz šo uzvaru, Habrē valdība bija vāja, kura tika apsūdzēta brutalitātē un korupcijā, kā arī neguva lielākās daļās Čadas iedzīvotāju atbalstu. No amata viņu gāza, bijušais sabiedrotais Froliant, cits Lībijas atbalstīts nemiernieku (Patriotiskās Glābšanas Kustība) līderis Idriss Debī 1990.gada 1.Decembrī. Nemiernieku nepārtrauki apdraudēts, pārciešot dažus neizdevušos puča mēģinājumus, Debī uzsāka nacionālo samierināšanu, un nemiernieku grupas nolika ieročus. 1995.gadā tika apstiprināta jaunā konstitūcija, un gadu vēlāk, Debī uzvarēja pirmajās daudzpartiju vēlēšanās Čadas vēsturē. Piecus gadus vēlāk viņš uzvarēja arī otrajās prezidenta vēlēšanās. Debī partija (Patriotiskās Glābšanas Kustība) uzvar 1996.gada parlamenta vēlēšanās.

Drošība pasliktinājās 1998. gadā, kad valsts ziemeļos uzsākās bruņots dumpis, kuru uzsāka Prezidenta Debī bijušai aizsardzības ministrs Jusufs Togoimī (Kustība par Demokrātiju un Taisnību Čadā), kurš radīja nopietnus draudus Debī. Valstī 2004. un 2006. gada martā notika puča mēģinājumi un 2006. gada aprīlī nemiernieki uzbruka Ndžamenai, nu kurienes atstumti tikai tikai pēc sīvām cīņām galvaspilsētas ielās. Valdība satapās ar plašiem protestiem pēc lēmuma par konstitucionālām izmaiņām, kas paredz prezidentam pretendēt arī uz trešo termiņu. Balstoties uz šo, gandrīz visas opozīcijas partijas boikotēja 2006.gada Maija vēlēšanas.

Pastāv ļoti liels risks, ka Darfūras konflikts Sudānā var pācelties uz Čadu, jo abu valstu valdības apvaino viena otru abu valstu nemiernieku atbalstīšanā. 2004. gada Janvārī-Februārī liels skaits Darfūras begļu no Sudānas šķērso Čadas robežu, maijā Čadas armija iesaistās cīņās ar Sudānas atbalstītiem miltāriem grupējumiem. 2005. gada 23.Decembrī Čada pasludināja karastāvokli ar Sudānu. 2006.gada jūlijā tika parakstīts miera līgums Dakārā, kas paredzēja Sudānas-Čadas attiecību normalizēšanos. 2006.gada oktobrī austrumos atkal pastiprinājās nemiernieku aktivitātes, līdz 23.Oktobrī nemiernieki sagrāba Am Timānas pilsētu valsts dienvidaustrumos. Baidoties no nemiernieku uzbrukumiem galvaspilsētai, tika ievesti Čadas armijas papildspēki Ndžamenā. Valdība atkārtoti paziņoja, ka Sudāna atbalsta Čadas nemierniekus, bet Sudānas valdība to noliedza.

2006. gada 25.novembrī nemiernieki ieņēma Abečes pilsētu valsts austrumos. Tajā pašā dienā, cita nemiernieku grupa (Demokrātisko Spēku Manifestācija) ieņēma Biltines pilsētu. 2006. gada 26.novembrī Čadas valdība paziņoja, ka ir atkarojusi abas pilsētas. Valsts iestādes un humanitārās palīdzības centri Abečes pilsētā tika izlaupīti. Čadas valdība noliedz brīdinājumu, kuru izsludināja Francijas vēstniecība Ndžamenā, ka grupa nemiernieku dodas uz Batas pilsētu valsts centālajā daļā.

Šis ar ģeogrāfiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

	Āfrikas valstis
Alžīrija \| Angola \| Benina \| Botsvāna \| Burkinafaso \| Burundi \| Centrālāfrika \| Čada \| Dienvidāfrika \| Džibuti \| Ēģipte \| Ekvatoriālā Gvineja \| Eritreja \| Etiopija \| Gabona \| Gambija \| Gana \| Gvineja \| Gvineja-Bisava \| Kaboverde \| Kamerūna \| Kenija \| Komoru salas \| Kongo Demokrātiskā Republika \| Kongo Republika \| Kotdivuāra \| Lesoto \| Libērija \| Lībija \| Madagaskara \| Malāvija \| Mali \| Maroka \| Maurīcija \| Mauritānija \| Mozambika \| Namībija \| Nigēra \| Nigērija \| Ruanda \| Santome un Prinsipi \| Seišelu salas \| Senegāla \| Sjerraleone \| Somālija \| Sudāna \| Svazilenda \| Tanzānija \| Togo \| Tunisija \| Uganda \| Zambija \| Zimbabve
Citas teritorijas: Kanāriju Salas \| Majota \| Reinjona \| Sv. Helēnas sala \| Rietumsahāra