Ģeogrāfija
Vikipēdijas raksts
Ģeogrāfija (no grieķu geo - "zeme" un graphein - "aprakstīt") ir dabaszinātņu un sociālo zinātņu sistēma, kas pēta Zemi, tai raksturīgās īpatnības, dzīvības izplatību uz Zemes, tai skaitā cilvēka izplatību un cilvēka darbības efektus. Ģeogrāfija ir viens no nozīmīgiem dabaszinātņu un sociālo zinātņu saskares punktiem.
Terminu ģeogrāfija pirmais lietoja sengrieķu zinātnieks Erastotens (270 - 195 pmē.). Pēc lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem vienotā sistēmā ģeogrāfiskās zināšanas apkopoja holandietis B. Varēniuss. Latvijas ģeogrāfiskā izpēte sākās 18. gadsimta beigās.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Pamatjēdzieni
Ģeogrāfiskajai izpētei tradicionāli ir četri galvenie virzieni:
- telpiskā analīze - dabisko un cilvēka radīto fenomenu telpiskās izplatības pētījumi
- reģionālie pētījumi - detālāki atsevišķu Zemes apgabalu pētījumi
- cilvēka un Zemes mijiedarbības pētījumi
- Zemes zinātnes, t.i. pašas Zemes pētījumi
Mūsdienu ģeogrāfija ir visaptveroša disciplīna, kas tiecas izzināt pasauli, tai skaitā to, kā pasaule mainās un kāda tā būs. Tā kā telpa un atrašanās vieta ietekmē lielāko daļu mūsu ikdienas dzīves aspektu - ekonomiku, veselību, klimatu u.c. - ģeogrāfija ietver ļoti daudz nozaru un tā ir cieši saistīta ar vairumu citu zinātņu. Ģeogrāfiju tās lielās nozīmes dēļ citreiz dēvē par "zinātņu māti". Tā apvieno cilvēka izpēti un fizikālās zinātnes un tāpēc ģeogrāfiju iedala divos galvenajos novirzienos - cilvēka ģeogrāfijā un fiziskajā ģeogrāfijā.
Cilvēka ģeogrāfija lielāko uzmanību pievērš cilvēka pārveidotajai Zemes daļai, tam, kā šādi pārveidojumi notiek, kā to uztver paši cilvēki un kāda ir Zemes un cilvēka mijiedarbība. Fiziskā ģeogrāfija pēta dabisko vidi, tai skaitā to, kā veidojas un mijiedarbojas klimats, veģetācija, augsne, Zemes virsmas formas un citi Zemi raksturojoši elementi.
Abi galvenie ģeogrāfijas novirzieni lieto atšķirīgu metodiku un nošķiras bezmaz divās atšķirīgās zinātnēs. Tāpēc pastāv arī ģeogrāfijai iekšēja interdisciplināra zinātne - vides ģeogrāfija, kas pēta cilvēka radītās vides un dabiskās vides mijiedarbību.
[izmainīt šo sadaļu] Ģeogrāfijas vēsture
[izmainīt šo sadaļu] Senā Grieķija
Ģeogrāfijas zinātne aizsākusies senajās kultūrās. Mūsdienu ģeogrāfija balstās uz aizsākumiem, kas tapuši Senajā Grieķijā. Senie grieķi uztvēra ģeogrāfiju gan kā zinātni, gan kā mākslu.
Turpinās debates par to, kurš no senajiem grieķiem pirmais izvirzīja hipotēzi par to, ka Zeme ir apaļa - to izdarīja vai nu Parmenīds vai Pitagors. Erastotens viens no pirmajiem centās aprēķināt Zemes rādiusu. Taču liela daļa seno grieķu zinātnieku tomēr uzskatīja, ka Zeme ir plakans disks.
Hiparhs visdrīzāk bija pirmais, kas izstrādāja ērti lietojamu koordināšu sistēmu, kas balstījās uz garuma un platuma grādiem. Hiparhs Zemes koordināšu sistēmai izmantoja no Babilonijas matemātiķiem aizgūto skaitļu seksagesimālo sistēmu, sadalot Zemi 360 grādos un katru no grādiem - 60 minūtēs.
Strabons, cik zināms, bija pirmais kas centās sagatavot visaptverošu ģeogrāfijas enciklopēdiju - darbam Geographica ir 17 sējumi un kalpo par izcilu ģeogrāfijas vēstures informācijas avotu. Uzskata, ka grieķi maz lietojuši kartes.
[izmainīt šo sadaļu] Senā Roma
Pretstatā senajiem grieķiem, romieši plaši lietoja kartes. Nozīmīgākais Senās Romas ģeogrāfs bija Ptolemajs, kas gadsimtu pēc Strabona sāka sagatavot ģeogrāfijas enciklopēdiju. Šajā laikā Romas impērija jau aizņēma lielu daļu Eiropas un bija izpētītas agrāk grieķiem nezināmas teritorijas, piemēram Britu salas. Šajā laikā aktīvi darbojās arī Zīda ceļš, kas Eiropas iedzīvotājiem sniedza nebijušas zināšanas par Āziju.
Līdz mūsdienām turpinās diskusijas par dažādiem vietvārdiem, ko lietojis Ptolemajs, meklējot objektus, uz kuriem tie attiecināti.
Nozīmīgas sadaļas par ģeogrāfiju iekļautas arī Plīnija Vecākā darbā Naturalis Historia.
[izmainīt šo sadaļu] Viduslaiki
Agrajos viduslaikos ģeogrāfijas zināšanas Eiropā regresēja, kaut gan speciālisti joprojām saglabāja uzskatu, ka Zeme ir apaļa. Seno grieķu un romiešu prasmes ģeogrāfijā lielā mērā pārņēma un tālāk attīstīja arābi, tai skaitā tādi zinātnieki kā Al Idrisi, Ibn Batuta, Ibn Halduns. Islama impērija stiepās no Marokas līdz Indijai, arābu tirgotāji un ceļotāji devās uz tālām zemēm Atlantijas un Indijas okeānā.
Interesi par ģeogrāfiju Eiropā atmodināja Marko Polo ceļojumi. Ap 1400. gadu Eiropā atkārtoti izdeva Ptolemaja darbus, kas agrajos viduslaikos bija saglabājušies tikai Arābijā.
[izmainīt šo sadaļu] Lielo Atklājumu laikmets
Laikmetu no 15. gadsimta sākuma līdz agrajam 17. gadsimtam ģeogrāfijā dēvē par Lielo Atklājumu laikmetu - šajā laikā eiropiešu kuģi pirmoreiz brauca pa visām pasaules jūrām, meklējot jaunus ceļus strauji augošās ekonomikas izplatībai, kā arī meklējot zeltu, sudrabu un garšvielas. Veiksmīgi apvienojot Vidusjūras un Ziemeļjūras kuģubūves tehniku, navigācijas un kartogrāfijas sasniegumus, eiropieši pēkšņi ieguva spēju apceļot plašos okeānus. Slavenāko jaunu zemju atklājēju vārdi tika iemūžināti neskaitāmos ģeogrāfiskajos nosaukumos. Ļoti nozīmīgus atklājumus veica tādi pētnieki, kā Kristofors Kolumbs, Vasko da Gama, Fernāns Magelāns, Ābels Tasmāns, Džeimss Kuks un daudzi citi.
Lielo Atklājumu laikmetā eiropieši sev atklāja tādas zemes un jūras kā Ameriku, Japānu, Kluso okeānu, Austrāliju u.c. Taču Lielo Atklājumu laikmetā eiropieši vēl neizpētīja Arktiku, neatklāja Antarktīdu un neizpētīja jaunatklāto zemju - Amerikas, Austrālijas, Āfrikas iekšējos rajonus.
Šajā laikā ģeogrāfija attīstījās kā sistemātiska ģeogrāfiskās informācijas vākšanas sistēma, Lielo Atklājumu laikā tika likti arī nozīmīgi teorētiskie pamati. Gerarduss Merkators izstrādāja pirmo visas pasaules karti, vienlaikus izstrādājot arī ērtu kartogrāfisko projekciju.
[izmainīt šo sadaļu] 18. un 19. gadsimti
18. gadsimtā turpinājās aizvien detālāka pasaules izpēte. Šajā laikā augstākajā izglītībā ģeogrāfija tika izdalīta kā atsevišķa disciplīna.
19. gadsimtā ģeogrāfijas teoriju apkopoja un pilnveidoja izcilais ģeogrāfs Aleksandrs fon Humbolts, kurš gadsimta sākumā ar saviem ceļojumiem un darbiem padarīja ģeogrāfiju ļoti populāru. Viņa izcilākie darbi ir Kosmos, Ansichten der Natur. Tomasa Hakslija publikācija par fiziogrāfiju piedāvāja jaunu skatījumu uz ģeogrāfiju, analizējot mikroparādību cēloņus un sekas un attiecinot šīs likumsakarības arī uz liela mēroga procesiem, kurus jebkurā gadījumā veido šīs mikroparādības.
Ģeogrāfijas zinātnei šai lakā veidojās aizvien ciešāka saite ar tādām zinātnēm, kā ģeoloģija, bioloģija, ekonomika, socioloģija un demogrāfija.
Ģeogrāfijas attīstību veicināja ietekmīgas ģeogrāfu biedrības, kurās, pateicoties apgaismības laikmeta tendencēm, aktīvi darbojās daudz ietekmīgu un turīgu cilvēku. Šādas biedrības spēja organizēt dārgus un sarežģītus zinātniskās izpētes pasākumus. 1830. gadā tika dibināta Anglijas Karaliskā ģeogrāfijas biedrība, kam ir lieli nopelni Britu impērijā iekļauto zemju izpētes organizēšanā un arī šīs impērijas paplašināšanā. 1888. gadā tika dibināta ASV Nacionālā ģeogrāfijas biedrība, kas ilgstoši savu slavu un ietekmi izveidojusi un saglabājusi pateicoties populārzinātniskam žurnālam National Geographic. Šis žurnāls arī mūsdienās turpina veidot plašākas sabiedrības viedokli par ģeogrāfijas zinātni.
[izmainīt šo sadaļu] 20. gadsimts - četras ģeogrāfijas attīstības fāzes
Rietumu civilizācijā ģeogrāfijas zinātne 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā gājusi caur četrām attīstības fāzēm, kas viena pēc otras padarīja ģeogrāfijas zinātni bagātāku un nobriedušāku: vides determinismu, reģionālo ģeogrāfiju, kvantitatīvo revolūciju un kritisko ģeogrāfiju.
Vides determinisms ir teorija par to, ka cilvēku fiziskie, garīgie un morālie paradumi sakņojas viņu dzīves vides apstākļos. Vieni no slavenākajiem vides deterministiem ir Karls Riters, Elena Čērčila Semple un Elvorts Hantingtons. Plašākā sabiedrībā līdz galējībām novesti ir šādi vides determinismā aizsākušies uzskati: "karstums padara tropu iedzīvotājus slinkus", "biežās barometriskā spiediena maiņas mērenajā joslā padara šīs joslas iedzīvotājus intelektuāli attīstītākus". Vides deterministi centās līdzīgas tēzes pamatot zinātniski. 1930jos gados šī uzskatu sistēma pārsvarā tika noraidīta - tai tā arī netika gūts stingrs zinātniskais pamats, taču tā bija radījusi plašākas sabiedrības apziņā nevajadzīgus un maldinošus uzskatus, kurus pseidozinātnieki nereti turpina paust arī tagad. Taču sākotnējā fāzē šī skola ievērojami palīdzēja veidot ģeogrāfijas zinātnes uzskatus.
Reģionālā ģeogrāfija bija 19. gadsimta beigās - 20. gadsimta pirmajā pusē aktuāla ģeogrāfijas skola, kas uzskatīja, ka ģeogrāfijas zinātnes galvenā loma ir vietu - reģionu - izpēte. Šīs skolas pārstāvji koncentrējās uz pēc iespējas liela apjoma rakstītās un grafiskās informācijas savākšanu par konkrētām vietām, kā arī centās izstrādāt pamatojumu Zemes iedalījumam reģionos. Vieni no zināmākajiem šīs skolas speciālistiem ir Alfrēds Hetners un Vidāls De Lablašs. Ar laiku šī ģeogrāfijas skola tika noraidīta tādēļ, ka tā izraisīja tendenci pārlieku iedziļināties sīkumos un minimālu teorētiskās zinātnes pielietojumu. Pie reģionālās ģeogrāfijas problēmām pieder arī joprojām karstās diskusijas par Eiropas dienvidaustrumu robežām, par Austrumeiropas un Centrāleiropas robežām, arī par Latvijas vēsturisko novadu precīzām robežām, kaut gan šo problēmu risinājums nedotu būtisku ieguldījumu ģeogrāfijas zinātnē un vienots risinājums būtībā nav iespējams šādu robežu neesamības dēļ.
Kvantitatīvā revolūcija ir mēģinājums atrast ģeogrāfijas zinātnei jaunu identitāti. Šī skola aizsākās līdz ar kosmosa izpētes ēras aizsākumu 1950to gadu beigās - 1960jos gados. Kvantitatīvās revolūcijas skolas pārstāvji deklarēja, ka ģeogrāfijas mērķis ir pārbaudīt vispārējus dabas likumus par fenomenu telpisko izkārtojumu. Ģeogrāfijā sāka pielietot matemātiskās analīzes metodes un radīja aizsākumus ģeogrāfiskajām informācijas sistēmām. Kvantitatīvā revolūcija no dabaszinātnēm ģeogrāfijā pārņēma pozitīvisma filozofiskās nostādnes. Izcili šīs skolas ģeogrāfi ir Valdo Toblers, Freds Šēfers, Torstens Hēgerstrands un citi.
Kritiskā ģeogrāfija aizsākās kā pozitīvisma kritika. Pirmā šī novirziena pārstāve bija humānistiskā ģeogrāfija, kas pētīja cilvēka vietas izjūtu un attiecības ar vietu (Ji Fu Tuans). Lielāku ietekmi guva marksistiskā ģeogrāfija, kas Kārļa Marksa un viņa sekotāju sociālās teorijas pielietoja ģeogrāfijas fenomenu pētīšanā (Dāvids Hārvijs). Visjaunākā apzinātā ģeogrāfijas skola ir postmodernā ģeogrāfija, kas pielieto postmodernisma un poststrukturālisma idejas telpisko attiecību sociālo konstrukciju izpētē.
20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā ģeogrāfiju, tāpat, kā vairumu citu dabaszinātņu, ietekmē straujā informācijas tehnoloģiju un kosmiskās izpētes attīstība. Vides degradācijas draudu ietekmē strauji attīstās tās ģeogrāfijas nozares un saskarzinātnes, kas nodarbojas ar Zemes izmaiņu, jo īpaši cilvēka radīto izmaiņu pētījumiem.
Joprojām vāji attīstība ir okeāna lielākās daļas izpēte un likumsakarību apzināšana, kam līdz šim attīstītās tehnoloģijas nesniedz pilnvērtīgus, ērti lietojamus risinājumus. Līdz ar to liela daļa planētas virsmas joprojām nav pat precīzi kartēta.
[izmainīt šo sadaļu] Ģeogrāfijas nozares
[izmainīt šo sadaļu] Fiziskā ģeogrāfija
Fiziskā ģeogrāfija (nereti tiek saukta arī par fizioģeogrāfiju) ir viena no galvenajām Zemes zinātnēm. Tā nodarbojas ar Zemes fizisko īpatnību izpēti, pētot tās litosfēru, hidrosfēru, atmosfēru, pedosfēru, kā arī biosfēras ģeogrāfiskos aspektus. Fizisko ģeogrāfiju var iedalīt šādās galvenajās nozarēs, no kurām daļa ir interdisciplināras:
- Ainavu zinātne
- Augšņu zinātne
- Bioģeogrāfija
- Glacioloģija
- Ģeodēzija
- Ģeomorfoloģija
- Hidroloģija un hidrogrāfija
- Klimatoloģija un paleoklimatoloģija
- Krastu procesu izpētes nozare
- Okeanogrāfija
- Paleoģeogrāfija
- Vides ģeogrāfija un vides zinātne
[izmainīt šo sadaļu] Cilvēka ģeogrāfija
Cilvēka ģeogrāfija pēta tos procesus, kas veido cilvēka un ģeogrāfiskās vides mijiedarbību. Tā aptver cilvēka, politiskos, kultūras, sociālos un ekonomiskos aspektus. Lielākoties šai zinātnei ir maz saskares ar fizisko ģeogrāfiju, taču cilvēka ģeogrāfiju lielā mērā ietekmē fiziskā vide. Saikne starp abām zinātnēm ir vides ģeogrāfija. Cilvēka ģeogrāfijai var izdalīt šādas galvenās nozares:
- Demogrāfija
- Ekonomiskā ģeogrāfija
- Ģeozofija
- Kultūras ģeogrāfija
- Politiskā ģeogrāfija
- Ģeopolitika
- Reģionālā ģeogrāfija
- Vēstures ģeogrāfija
un citas.
Bez šīm divām ģeogrāfijas pamatnozarēm pastāv arī interdisciplināras ģeogrāfijas nozares, no kurām nozīmīgākās uzskaitītas zemāk:
[izmainīt šo sadaļu] Vides ģeogrāfija
Vides ģeogrāfija ir ģeogrāfijas nozare, kas pēta cilvēka un dabiskās vides mijiedarbības telpiskos aspektus. Vides ģeogrāfam ir labi jāorientējas gan fiziskajā, gan cilvēka ģeogrāfijā.
Vides ģeogrāfija attīstījusies kā sava veida tilts starp fizisko un cilvēka ģeogrāfiju, jo abas šīs ģeogrāfijas nozares 20. gadsimta gaitā šauri specializējušās. Otrs iemesls šādas zinātnes izveidei ir pieaugošā cilvēka ietekme uz dabisko vidi un ar to saistītās nereti satraucošās izmaiņas. Vides ģeogrāfija nodarbojas ar tādām jomām, kā vides pārvalde, ilgtspējība, politiskā ekoloģija u.c.
[izmainīt šo sadaļu] Ģeomātika
Ģeomātika ir ģeogrāfijas nozare, kas izveidojusies līdz ar kvantitatīvo revolūciju ģeogrāfijā 1950to gadu vidū. Ģeomātika apvieno tradicionālo, kartogrāfijā un topogrāfijā izmantoto telpas atainošanas tehnoloģiju un informācijas tehnoloģiju iespējas. Ģeomātika ir kļuvusi plaši izplatīta, izplatoties ģeogrāfisko informācijas sistēmu un attālās uzrādes (remote sensing) izplatībai.
[izmainīt šo sadaļu] Reģionālā ģeogrāfija
Reģionālā ģeogrāfija ir ģeogrāfijas nozare, kas pēta visu izmēru Zemes reģionus. Tai pārsvarā piemīt aprakstošs raksturs. Šīs nozares mērķis ir noteikta reģiona unikalitātes identificēšana un izpratne, ietverot šī reģiona dabiskos un antropogēnos aspektus. Noteiktas pūles tiek pieliktas attīstot reģionalizāciju, kas attīsta metodes telpas iedalīšanai reģionos.
Reģionālo ģeogrāfiju uzskata arī par pētījumu metodi ģeogrāfijas zinātnēs.
[izmainīt šo sadaļu] Radniecīgās nozares
- Pilsētplānošana, reģionālā plānošana un telpiskā plānošana: izmanto ģeogrāfiju nosakot kā attīstīt vai kā neattīstīt teritoriju noteiktu kritēriju sasniegšanai. Pilsētu un citu teritoriju plānošana uzskatāma par praktisko ģeogrāfiju.
- Reģionālā zinātne - izveidojusies 1950jos lai ģeogrāfiska rakstura jautājumiem sniegtu drīzāk kvantitatīvu un analītisku atbildi nevis aprakstošu atbildi, kas raksturīga tradicionālajai ģeogrāfijai. Reģionālajā zinātnē telpiskajai dimensijai ir galvenā loma, taču tā ietver reģionālo ekonomiku, resursu pārvaldi, pilsētplānošanu, reģionālo plānošanu, ainavu ekoloģiju un citas jomas.
- Citu planētu izpēte - planetoloģija. Tradicionāli ģeogrāfija pēta Zemi taču daudzas tās atziņas pielietojamas arī citu planētu pētīšanā un aprakstīšanā.
[izmainīt šo sadaļu] Ģeogrāfijas metodes
Galvenais ģeogrāfiskās izpētes rīks ir kartes. Mūsdienu ģeogrāfijā klasiskā kartogrāfija tiek papildināta ar īpašu informācijas tehnoloģiju - ģeogrāfiskajām informācijas sistēmām.
[izmainīt šo sadaļu] Kartogrāfija
Kartogrāfija pēta un izstrādā metodes Zemes virsmas attēlošanai ar abstraktiem simboliem. Karšu veidošanas tehnika ir pietiekami specifiska lai to varētu uzskatīt par atsevišķu nozari, kas pāraug zinātnē.
Lai varētu izveidot pēc iespējas plaši lietojamas kartes kartogrāfiem jāapgūst kognitīvā psiholoģija un ergonomika, iegūstot izpratni par to, kādi simboli ataino informāciju pēc iespējas efektīvā veidā. Jāapgūst arī ģeodēzija un ļoti labā līmenī - matemātika. Pēdējais saistīts ar to, ka Zemei nav precīza lodveida forma un nevienmērīgās Zemes virsmas pēc iespējas precīzs atainojums divu dimensiju kartēs prasa augsta līmeņa matemātisko domāšanu.
[izmainīt šo sadaļu] Ģeogrāfiskās informācijas sistēmas
Ģeogrāfiskā informācija sistēma (ĢIS) ir informācijas sistēma, kas glabā telpisku informāciju tādā veidā, ka to ar informācijas tehnoloģiju palīdzību var ērti un precīzi atlasīt, tādējādi ātri un precīzi sasniedzot informācijas ieguves mērķi. ĢIS speciālistiem labi jāorientējas gan ģeogrāfijā, gan arī datorzinātnē un datubāzu sistēmās.
ĢIS ir radījusi sava veida revolūciju kartogrāfijā - mūsdienās praktiski jebkura karte tiek veidota ar ĢIS palīdzību. Eksistē īpaša, šauri specializēta ĢIS programmatūras izveides niša.
ĢIS ietver ne tikai informācijas tehnoloģiju pielietojuma prasmi bet arī spēju šo prasmi efektīvi izmantot telpisko attiecību atainošanā, analīzē un paredzēšanā.
[izmainīt šo sadaļu] Attālā uzrāde
Attālā uzrāde (remote sensing) ir prasme un zināšanas iegūt informāciju par Zemes virsmu ar mērījumiem, kas veikti lielākā attālumā no Zemes. Attālās uzrādes dati tiek iegūti ar Zemes mākslīgo pavadoņu vai aerofotogrāfijas palīdzību. Ģeogrāfi šādu informāciju lieto aizvien biežāk, iegūstot aizvien jaunu informāciju par par Zemes virsmu, okeāniem un atmosfēru. Šī informācija ir vērtīga tāpēc, ka tā: a) sniedz objektīvu informāciju visdažādākajos mērogos; b) sniedz visaptverošu informāciju par pētāmo vietu; c) ļauj iegūt informāciju par attālām un nepieejamām vietām; d) ļauj iegūt informāciju jaunās formās, piemēram tādā elektromagnētisko viļņu spektra daļā, ko cilvēka acs neuztver; un e) ļauj vienkārši un precīzi sekot līdzi izmaiņām.
Attālās uzrādes datus var analizēt gan atsevišķi, gan apvienojot ar ĢIS datu slāņiem.
[izmainīt šo sadaļu] Kvantitatīvās metodes
Ģeostatistika pētot ģeogrāfiskos fenomenus nodarbojas ar datu kvantitatīvo analīzi. Ģeostatistiku izmanto ļoti plaši, piemēram, naftas izpētē, laikapstākļu analīzē, pilsētplānošanā, epidemioloģijā, loģistikā. Ģeostatistikas matemātiskā bāze aizgūta klāsteru analīzē, diskriminanta analīzē un citās praktiskās matemātikas metodēs. Ģeostatistika pārsvarā tiek lietota apvienojumā ar ĢIS.
[izmainīt šo sadaļu] Kvalitatīvās metodes
Šīs ģeogrāfijas metodes izmanto cilvēka ģeogrāfi, pētījuma gaitā veicot, piemēram, dalībnieka novērošanu, padziļinātās intervijas. Lielā mērā šī metode atbilst etnogrāfijas metodei.
[izmainīt šo sadaļu] Ģeogrāfijas izglītība
Ģeogrāfija pieder pie senākajiem skolas mācību priekšmetiem, kas arī Latvijā mācīta jau kopš 19. gadsimta. Mūsdienās Latvijas skolās sākotnēji māca fizisko ģeogrāfiju un beidzamajās klasēs - ekonomisko un politisko ģeogrāfiju. Orientēšanos ģeogrāfijā uzskata par vienu no nozīmīgiem cilvēka vispārējā kultūras līmeņa rādītājiem.
Daudzās pasaules augstākajās mācību iestādēs ir ģeogrāfijas zinātnes studiju iespējas. Latvijā šādas iespējas piedāvā atsevišķa Latvijas Universitātes fakultāte - Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte.
[izmainīt šo sadaļu] Pārpratumi
- Kartes, to izpēte un sastādīšana nav galvenā ģeogrāfijas sastāvdaļa, kaut arī kartes kalpo par nozīmīgu ģeogrāfiskās izpētes rīku. Ar kartēm nodarbojas praktiska ģeogrāfijas nozare - kartogrāfija.
- Vietvārdu - pilsētu, upju, jūru un citu ģeogrāfisku nosaukumu došana un pārzināšana arī nav galvenā ģeogrāfijas sastāvdaļa. Arī šī nodarbe ir ģeogrāfijas nozare - toponīmika.
