Džordžs Bērklijs
Vikipēdijas raksts
Džordžs Bērklijs (George Berkeley, 1685-1753), pazīstams arī kā bīskaps Bērklijs, ir nozīmīgs īru filozofs, kura būtiskākais sasniegums filozofijā ir subjektīvā ideālisma iedibināšana.
[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija
Bērklijs dzimis Tomastaunā, netālu no Kilkenijas (Kilkenny) Lensteras grāfistē Īrijā. Mācījās Trinitijas koledžā Dublinā, kuru beidza kā maģistrs 1707. gadā. Pēc koledžas beigšanas Bērklijs turpat strādāja par privātskolotāju un sengrieķu valodas pasniedzēju. 1721. gadā Bērklijs kļuva par garīdznieku un teoloģijas doktoru un turpināja pasniegt Trinitijas koledžā teoloģiju un senebreju valodu. 1727. gadā viņš devās uz Ameriku ar nodomu nodibinā koledžu un utopisku kopienu Bermudās, kas nodarbotos ar kristietības izplatīšanu Amerikas kontinentā. Tomēr naudas trūkuma dēļ, Bērklijs atgriezās Londonā. 1734. gadā viņš kļuva par Kloinas (Cloyne) bīskapu (netālu no Korkas Īrijā). 1752. gadā viņš devās pie dēla uz Oksfordu, kur mira nākamā gada janvārī.
Bērklija vārdā nosaukta Bērklijas pilsēta, Kalifornijā ASV - ievērojams izglītības un zinātnes centrs.
[izmainīt šo sadaļu] Bērklija filozofiskie uzskati
Subjektīvo ideālismu īsi var formulēt vienā teikumā: "Būt nozīmē tapt uztvertam." Bērklijs uzrakstīja daudzus darbus, tostarp "Traktātu par cilvēka zināšanu principiem" (Treatise Concerning the Principles of Human Knowledge) (1710), ko sarakstīja jau 25 gadu vecumā. Tajā Bērklijs postulē, ka visas cilvēka sajūtas ir subjektīvas, cilvēks uztver nevis objektīvo realitāti, bet gan savas apziņas stāvokļus. Nevar runāt par objekta eksistenci, pirms tas nav uztverts ar maņām. Materiālo lietu pasaule nepastāv, pastāv tikai idejas. Bērklijs, izmantojot subjektīvo ideālismu, pretojās tobrīd izplatītajam ateismam un materiālismam.
Bērklijs vissvairāk nodarbojās ar jautājumu par objektīvas realitātes eksistenci, cilvēka uztveri, reālo un iedomāto. Viņš argumentēja, ka jāpastāv citiem cilvēkiem un pasaule visiem jāuztver vienādi tāpēc, ka 1) citi cilvēki pauž savu viedokli un 2) cilvēki spēj vienoties par realitātes īpašībām, tās ir līdzīgas un konstantas.
Daži no Bērklija atzinumiem ir šādi:
- objektu uztvērumi ir absolūti precīzi un objektīvi;
- jebkuras zināšanas par empīrisko pasauli iespējams iegūt tikai ar tiešas uztveres palīdzību;
- kļūdas rodas, domājot par to, ko uztveram;
- zinātnes mērķis ir deintelektualizēt un dekonceptualizēt, tādējādi iegūstot tīrus uztvērumus.
Japiezīmē, ka nozīmīga vieta Bērklija teorijā bija Dieva eksistencei, piemēram: pastāv tas, kas tiek uztverts, taču viss vienmēr objektīvi pastāv, jo vienmēr ir bijis un vienmēr būs Dievs.
Deivida Hjūma kauzalitātes un objektivitātes filozofija ir viena Bērklija filozofijas aspekta padziļinājums. Imanuels Kants apgalvoja, ka Bērklija principi padarot objektīvas zināšanas neiespējamas.
