Luijs XIV
Vikipēdijas raksts
Luijs XIV (Saules karalis) (1638.g. 5. septembrī - 1715.g. 1. septembrī) bija Francijas un Navarras karalis. Viņš valdīja no 1643.g. 14. maija līdz pat savai nāves dienai, tikai par dažām dienām nesasniedzot 77 gadu vecumu.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Bērnība un jaunības gadi
Kad Luijam bija 4 gadi, viņa tēvs Luijs XIII neizārstējami saslima ar tuberkulozi un nomira. Līdz ar to bārenis kļuva par karali Luijs XIV vienā no varenākajām Eiropas Jauno laiku valstīm, kad viņš vēl nebija sasniedzis 5 gadu vecumu. Tādēļ reālā vara Francijā Luija XIV valdīšanas sākumā piederēja valdībai ar tās Pirmo ministru (premjerministru) kardinālu Mazarīni (1643-1661), lai gan kā reģente formāli valsti pārvaldīja Luija māte.
Kā vairums citu Eiropas monarhu pirms un pēc viņa, Luijs XIV ar dažādām radniecības saitēm bija saistīts ar virkni valdošo dinastiju. Tā, no tēva puses viņa vecvecāki bija Francijas un Navarras karalis Henrijs IV un Marija de Mediči (Marie de' Medici) - Toskānas lielhercoga Frančesko I de' Mediči meita. Savukārt no mātes puses viņa vecvecāki bija no Habsburgu dzimtas - vectēvs Spānijas karalis Filips III, vecmāte Austrijas Margareta.
Tāpat par Luija XIV priekštečiem uzskatāmi Svētās Romas imperatori Čārlzs V un Frederiks I Barbarosa. Radnieciskas saites izsekojamas arī ar Kijevas Krievzemes valdnieku Rjuriku dinastiju.
[izmainīt šo sadaļu] Valdīšanas sākums
Par Luija XIV reālais valdīšanas sākumu uzskatāms 1661.g., kad viņam, sasniedzot 22 gadu vecumu, nomira kardināls Mazarīni. Vēl pirms tam, Francija savienībā ar Angliju, 1658 g. bija guvušas uzvaru pār Spāniju izšķirošajā kaujā pie Denkirkas, ar ko faktiski beidzās Franču Spāņu (arī Angļu Spāņu) karš. Parakstītais 1659.g. Pireneju miera līgums ne tikai noteica turpmāko robežu starp Spāniju un Franciju pa Pireneju kalniem, bet iezīmēja arī Spānijas varenības norietu, un Francijas uzplaukuma sākumu, kas turpinājās gandrīz visu Luija XIV valdīšanas laiku.
Viens no Pireneju miera līguma aspektiem skāra arī Luija XIV precības - atbilstoši tā nosacījumiem Luijs XIV 1660.g. stājās laulībā ar Spānijas karaļa Filipa V meitu Mariju Terēzi. Taču šo priecīgo notikumu drīz aizēnoja kardināla Mazarīni nāve, kurš pret nākamo karali tā bērnības un jaunības gados bija izturējies kā pret savu dēlu.
[izmainīt šo sadaļu] Ekonomiskā politika
Vēl vairāk situāciju sarežģīja bēdīgais Francijas valsts kases finansiālais stāvoklis, kas ilgstošajos karos ar Spāniju bija pilnībā iztukšota. Tikai pateicoties Luija XIV pieaicinātā spējīgā finanšu ministra Žana Baptista Kolbēra pūlēm, kura vadībā tika izstrādātas un īstenotas finanšu reformas, Francija paglābās no bankrota.
Īstenojot nodokļu sistēmas reformu, it īpaši nodokļu administrēšanas (ievākšanas) praksi, Kolbērs palielināja ienākumus valsts kasē. Tāpat viņa vadītā valdība sniedza atbalstu dažāda veida komercdarbībai, kā jaunu rūpniecības nozaru attīstībai. Pateicoties šim atbalstam uzplauka Lionas zīda manufaktūras, gobelēna un stikla ražošana, kuģubūve un virkne citu nozaru. Tādējādi Kolbēra valdība centās padarīt valsts ekonomiku mazāk atkarīgu no importa un veicināt eksportu. Līdz ar to tika samazināta arī zelta un sudraba aizplūšana no valsts. Papildus tam tika veicināta arī tirdzniecības flotes attīstība, kā arī koloniju apgūšana. Kolonijas patērēja lielu daļu Francijas eksporta preču, savukārt nodrošinot tās apstrādes rūpniecību ar daudzām nepieciešamajām izejvielām un materiāliem. Šī Kolbēra īstenotā ekonomiskā politika sāka saukties par merkantīlismu (arī kolbērismu). Lai gan vēlāk tā tika kritizēta, merkantīlisma politika tajā laikā veicināja Francijas ekonomisko uzplaukumu.
[izmainīt šo sadaļu] Armija
Kolbērs nebija vienīgais spējīgais valstsvīrs, kuru Luijs XIV bija iesaistījis valsts pārvaldīšanā. Tādi bija arī Mišels Le Teljē (Michel Le Tellier) un viņa dēls Fransuā Mišels Le Teljē, marķīzs de Luavuā (François-Michel Le Tellier, marquis de Louvois), kuri karaļa galmā bija atbildīgi par militārajām lietām. Pateicoties veiksmīgajai Kolbēra ekonomiskajai politikai, Francijas valsts kase veiksmīgi pildījās ar naudu, dodot iespēju Francijai izveidot spēcīgu, labi apbruņotu un materiāli nodrošinātu armiju, kuras skaitliskais sastāvs Luavuā dēla laikā sasniedza 400 tūkstošus. Radās pat populārs teiciens, ka Kolbērs Luijam XIV gādāja naudu, bet Luavuā kareivjus.
Arī Luavuā laikā militārajā jomā tika veiktas būtiskas organizatoriskās reformas. Viena no galvenajām šo reformu iezīmēm bija aristokrātijas un augstāko armijas komandieru bezierunu pakļaušana karaļa varai, viņa rīkojumiem. Luija XIV laikā vairs nebija iespējama situācija, visai tipiska viņa priekšteču valdīšanas laikā, kad armijas ģenerāļi, it īpaši aiz Francijas robežām, nepārzinot kopējo politisko situāciju, nereti rīkojās pēc saviem ieskatiem, neņemot vērā karaļa vai viņa pilnvaroto rīkojumus. Pārtraukti tika arī agrākie skaļie, pat skandalozie ģenerāļu un tiem pakļauto militāro vienību savstarpējie ķīviņi par to svarīgumu un nozīmīgumu, kas spilgti aprakstīti, piemēram, Aleksandra Dimā darbā Trīs musketieri.
[izmainīt šo sadaļu] Vara un administrācija
Neskatoties uz plaši izplatīto priekšstatu, ka Saules karalis bijis liels izklaides cienītājs (tāds viņš arī bijis), Luijs XIV daudz un regulāri strādāja ar valsts pārvaldes lietām - 6-8 stundas dienā. Viņam personīgi līdzdarbojoties, tika reformēta un izveidota vienota likumdošanas sistēma. Agrāko divu atšķirīgo likumdošanas sistēmu vietā, kur viena Francijas ziemeļu daļā balstījās uz paražām (precedentiem), bet otra valsts dienvidu daļā - uz romiešu kodu, tika izveidota vienota sistēma - Luija kods (fr.Code Louis), kas aptvēra, galvenokārt, civiltiesības un krimināltiesības. Tika pārstrādāti arī citi likumi. Luija kods tika papildināts Napoleona I laikā un sāka saukties par Napoleona kodu (Code Napoléon), kļūstot par pamatu mūsdienu Francijas likumdošanas sistēmai.
Lai gan Luija XIV valdīšana bija tipiska Absolūtā monarhija, praksē viņš plaši balstījās uz savu ministru un padomnieku viedokļiem. Apspriedes, līdzīgi kā citiem Eiropas monarhiem, parasti notika nelielā darba kabinetā. No tā arī ieviesies alternatīvs valdības apzīmējums - ministru kabinets, kā tas ir arī Latvijā.
[izmainīt šo sadaļu] Varas virsotnē
XVII gs. astoņdesmito gadu sākumā Francijas vara Eiropā bija būtiski pieaugusi, tā bija ievērojami paplašinājusi arī savu teritoriju gan Eiropā, gan arī kolonijās. Iepriekšējās divās desmitgadēs, pateicoties Francijas militārajai varenībai, tika iegūta Flandrija, Ģente un citas pilsētas līdz ar tām piekrītošajām zemēm Spāņu Nīderlandē, Lille ar tās labi nostiprināto cietoksni, Strasbūra, caur kuru Francijā mēdza iebrukt citu valstu armijas, kā arī citas mazākas teritorijas. Viens no nozīmīgākajiem koloniālajiem ieguvumiem bija teritorijas Misisipi upes lejtecē Ziemeļamerikā. Par godu savam karalim Luijam XIV franču jūrasbraucējs Roberts de LaSals (René Robert Cavelier, Sieur de La Salle) šīs teritorijas nosauca par Luizianu.
Luijs XIV bija nostiprinājis savu varu un ietekmi arī iekšpolitikā, daļēji uz katoļu baznīcas un pāvesta varas rēķina. Bez karaļa atļaujas nekādi pāvesta rīkojumi Francijas teritorijā nevarēja iegūt saistošu spēku. Pat savus legātus pāvests varēja iesūtīt Francijā tikai iepriekš to saskaņojot ar karali.
Luijs XIV būtiski iegrožoja arī aristokrātijas varu. Augstākiem aristokrātijas pārstāvjiem bija pienākums lielāko gada laika daļu pavadīt karaļa galmā Versaļā, nevis savos īpašumos kaut kur citur. Tādējādi tie pārsvarā atradās karaļa acu priekšā, kas samazināja to iespējas organizēt pret karali dumpjus. Atkarībā no līdzdalības galma dzīvē, galminieki saņēma dažādas priviliģējas, amatus un dāvanas. Līdz ar to līdz pat Franču revolūcijai Francija bija pasargāta no lieliem dumpjiem un postošiem pilsoņu kariem.
[izmainīt šo sadaļu] Dzīves veids
Luijs XIV mantojumā bija saņēmis vairākas pilis, Luvru un Fontenblo ieskaitot. Taču viņš ar visu galmu drīz pārcēlās dzīvot uz savu medību namu pie nelielā Versaļas ciemata. Pakāpeniski to apjoza krāšņas puķu dobes, dārzi, terases, dīķi ar strūklakām, bet 1668.g. sākās Versaļas pils galvenā korpusa būvniecība. Iespējams, ka uz šādu rīcību Luiju XIV daļēji pamudināja vēl bērnībā un jaunekļa gados pārdzīvotie ar Frondes pilsoņu kariem saistītie dramatiskie notikumi, kad viņa paša un tuvinieku dzīvības vairākkārt reāli apdraudēja satrakotais Parīzes pūlis.
[izmainīt šo sadaļu] Luija XIV loma Francijas vēsturē
Luija XIV laikā Francija bija iesaistīta arī trīs liela mēroga Eiropas karos, kā arī virknē lokālu militāru konfliktu. Tie bija Franču Holandiešu karš, Augsburgas līgas karš un Spānijas mantojuma karš. Visos šajos konfliktos Francijai nācās sasprindzināt visus savus spēkus, materiālos un cilvēku resursus.
Luijs XIV Francijā valdīja pavisam 72 gadus - tik ilgstoši tronī nav bijis neviens cits Eiropas monarhs, ne pirms, ne arī pēc viņa. Luija XIV valdīšanas laikā Francijā nostiprinājās Absolūtā monarhija kā valsts iekārta. To spilgti raksturo arī vēsturē iegājis Luija XIV izteiciens - L'etat c'est moi (fr.) - valsts esmu es. Pieauga Francijas vara un politiskā ietekme pasaulē, šajā laikā uzplauka Francijas kultūra, pieauga tās starptautiskais prestižs.
