Simtgadu karš
Vikipēdijas raksts
Simtgadu karš bija konflikts starp Angliju un Franciju, kas ilga aptuveni 116 gadus no 1337. līdz 1453. gadam. Šajā periodā būtībā apstājās normāla Francijas attīstība, karš noveda pie ražošanas spēku masveidīgas iznīcināšanas, pie iedzīvotāju skaita samazināšanās un tirdzniecības sašaurināšanās.
|
|
Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Kara izcelšanās
Kara galvenais cēlonis bija Francijas troņa mantošanas jautājums. Kad Francijā mira Kārlis IV, pēdējais kapetingu dinastijas vīriešu līnijas pārstāvis, tad tuvākais troņmantnieks vīriešu līnijā bija Kārļa VI brālēns Filips Valua, bet sieviešu līnijā Anglijas karalis Eduards III, kura māte bija Francijas Izabella. Kad par karali kronējās Filips VI Valua, tad pret to protestēja Izabella, un 1337.gadā karalis Eduards III Anglijas parlamentā paziņoja savu nodomu iegūt Francijas troni, izsludināja sevi par Francijas karali un uzsāka karu.
[izmainīt šo sadaļu] Kara norise
[izmainīt šo sadaļu] Kara sākums (1337 - 1360)
Kara sākums 1337. gadā bija angļiem izdevīgs. Angļu karaspēkam, salīdzinājumā ar frančiem, bija lielākas priekšrocības. Tas nebija liels, bet labi organizēts. Algoto bruņinieku daļas bija pakļautas kapteiņiem, kuri savukārt bija tieši pakļauti karalim kā virspavēlniekam. Angļu strēlnieki, kas sastāvēja galvenokārt no Anglijas daudzajiem brīvajiem zemniekiem, bija lieli sava amata meistari, un svarīgākajās kaujās viņiem bija liela loma, atbalstot bruņinieku kavalēriju. Franču karaspēkā pārsvarā bija feodālo bruņinieku zemessardze, strēlnieku bija maz, un bruņinieki nevēlējās saskaņot ar viņiem savu darbību. Armija sašķēlās atsevišķās nodaļās, kas pakļāvās tikai tiešajiem karaspēka priekšniekiem - lielajiem feodāļiem, kuri pēc sava ieskata vai nu devās kaujā, pameta kaujas lauku, vai arī palika par novērotājiem. Īstenībā karalis komandēja tikai savu karaspēka vienību, un, kaut arī tā bija vislielākā, tā tomēr bija tikai daļa no franču armijas. Franču bruņinieki pielietoja veco taktiku un parasti, sākot kauju, uzbruka visi reizē. Bet, ja pretinieks izturēja šo triecienu un strēlnieki nogalināja zirgus, tad šis spiediens nedeva nekādus rezultātus: franču kavalēriju saskaldīja atsevišķās grupās, bruņiniekus norāva no zirgiem un saņēma gūstā.
Angļi uzvarēja uz jūras un uz sauszemes. Tas deva viņiem iespēju 1347. gadā ieņemt Kalē, kas bija svarīgs nocietinājuma punkts un no Anglija izvestās vilnas noliktavu rajons. Citās vietās ziemeļos angļiem karadarbība nebija tik veiksmīga. Tāpēc viņi to pārcēla uz dienvidrietumiem un atkal no jūras puses sagrāba Gijennas un Gaskoņas apgabalus. Par Anglijas karaļa Eduarda III vietnieku Bordo kļuva viņa dēls Eduards Melnais Princis. Viņa nodaļa kopā ar Gaskoņas bruņiniekiem uzbruka un laupīja Francijas centrālos apgabalus, dedzināja pilsētas un ciematus, sagrāba bagātus laupījumus. Vienā šādā uzbrukumā 1356. gada septembrī pie Putajē viņus panāca franču armija. Franči cieta smagu sakāvi. Gūstā nokļuva arī karalis Jānis Labsirdīgais (1350 - 1364). Francijai sākās smagi laiki: valsts kase bija pilnīgi iztukšota, armijas faktiski nebija. Francija tajā laikā piedzīvoja vēl dažus nepatīkamus pārsteigumus: sacelšanos Parīzē no 1356. līdz 1358. gadam, žakēriju, sacelšanos pilsētās, Tišenu sacelšanos, feodālu savstarpējās ķildas utt.
[izmainīt šo sadaļu] Pirmais miers (1360 - 1369)
1360. gadā franči bija spiesti noslēgt Bretiņi mieru, atdodot angļiem veselu rindu Francijas zemju un provinču (apmēram 17 tagadējo departamentu).
[izmainīt šo sadaļu] Franču uzvaras ar karali Kārli V (1369 - 1389)
Tā kā miera līgumā nebija noteikta Bretiņas piederība, karš drīz atjaunojās. Francijas karalim Kārlim V izdevās reorganizēt armiju un floti un pēc ilgām cīņām beidzot padzīt angļus no ieņemtiem Francijas apgabaliem. 1380. gadā angļu rokās atradās vienīgi Kale un Gijena.
[izmainīt šo sadaļu] Otrais miers (1389 - 1415)
[izmainīt šo sadaļu] Angļu uzvaras ar karali Henriju V (1415 - 1429)
1415. gadā Anglijas karaļa Henrija V vadībā sākās jauns iebrukums Francijā. Kaujā pie Azenkuras 1415. gada oktobrī Armaņikiešu armija tika sakauta, daudzi franču bruņinieki tika nogalināti vai saņemti gūstā, gūstā nokļuva arī Orleānas hercogs. Pēc tam angļi sagrāba Normandiju un Menu.
Savu militāro uzvaru rezultātā angļi uzspieda Francijai smagus miera noteikumus (līgums tika noslēgts Truā 1420. gadā), pēc kuriem Francija zaudēja neatkarību un kļuva par apvienotās Anglijas-Francijas karalistes sastāvdaļu. Kārļa VI dzīves laikā par Francijas pārvaldītāju kļuva Henrijs V, bet pēc tam tronī vajadzēja nākt Francijas princeses (Kārļa VI meitas) un Anglijas karaļa dēlam, nākošajam Henrijam VI. Dofins Kārlis (Kārļa VI dēls) tika izslēgts no mantojuma. Taču 1422. gadā nāve pārsteidza Henriju V pašos spēka gados; pēc dažiem mēnešiem nomira arī Kārlis VI.
[izmainīt šo sadaļu] Kara beigas (1429 - 1453)
1429. gadā pie angļu aplenktās Orleānas parādījās 17 gadus vecā zemnieku meitene Žanna d’Arka, kura bija pārliecināta, ka viņa ir dzirdējusi Dievs balsi, kas likusi viņai nostāties franču karaspēka priekšgalā. Žannas iedvesmoti franči atbrīvoja Orleānu un sāka gūt arvien jaunas uzvaras. Taču pēc kādas neveiksmīgas kaujas Žanna nonāca Burgundijas hercoga gūstā un vēlāk tika izdota angļiem.
1431. gadā Žanna d’Arka tika tiesāta inkvizīcijas tiesā, kur viņa tika apsūdzēta kā ragana un savu uzskatu nemainīšanas gadījuma tiks sodīta ar nāvi. No sākuma viņa atteicās no savas pārliecības un nāvessods tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu, bet pēc trīs dienām mainīja savu viedokli un viņai tika izpildīts nāvessods sadedzinot uz sārta Ruānas tirgus laukumā. Tikai pēc 25 gadiem pāvests šo spriedumu atzina par netaisnu.
1453. gadā bez īpaša miera līguma karadarbība tika izbeigta.
