Banka

Vikipēdijas raksts

Banka ir kredītiestāde, kas piesaista uz laiku brīvos naudas līdzekļus, veic norēķinu un kredīta, vērtspapīru, valūtas, naudas apgrozības regulēšanas un vērtību glabāšanas operācijas. Šaurākā nozīmē ar vārdu "banka" saprot komercbanku, kas ir institūcija, kas sniedz finanšu pakalpojumus, īpaši - pieņemot noguldījumus un izsniedzot kredītus, nodrošinot norēķinus.

Mūsdienās lielākajā daļā attīstīto valstu (arī Latvijā) ir divpakāpju banku sistēma, kas sastāv no pirmā līmeņa bankas - centrālās jeb emisijas bankas - un otrā līmeņa bankām un kredītiestādēm - komercbankām, krājbankām, investīciju bankām, hipotēku bankām, krājaizdevu sabiedrībām, apdrošināšanas kompānijām, pensiju fondiem, lombardiem u.tml.

Valsts centrālās bankas uzdevumi ir:

emitēt nacionālo valūtu;
īstenot monetāro politiku, lai nodrošinātu zināmus mērķus, piemēram, cenu stabilitāti valstī (Latvijas Banka), zemu inflāciju (Eiropas Centrālā Banka), u.tml.;
noteikt oficiālo kursu nacionālās naudas apmaiņai pret ārvalstu valūtām;
uzraudzīt komercbanku un citu kredītiestāžu darbību (lielākajā daļā attīstīto valstu šī funkcija gan tiek nodalīta citā, atsevišķā un neatkarīgā institūcijā, piemēram, Latvijā - Finanšu un Kapitāla Tirgus Uzraudzības Komitejā (FKTK), Vācijā - BaFin);
pārvaldīt ārējos aktīvus u.c.

Centrālā banka nosaka naudas bāzi - apgrozībā laisto naudu un obligātas naudas rezerves. Atsevišķās valstīs (Lielbritānija) ir vairākas centrālās bankas.

Komercbankas veic pasīvās operācijas (naudas līdzekļu piesaistīšana, lai tos izmantotu aktīvo operāciju veikšanai; banku pasīvi sastāv no piesaistītajiem līdzekļiem un bankas kapitāla) un aktīvās operācijas (kredītu izsniegšana, vērtspapīru ieguldīšana, spekulācijas ar valūtu; banku aktīvi ir kredīti, valsts vērtspapīri, sertifikāti, vekseļi, akcijas u.tml.).

[izmainīt šo sadaļu] Banku vēsture

Vēsturiski bankas darbības pirmssākumi radās līdz ar tirdzniecības attīstību. Lai norēķinātos par pirkumiem ar svešzemju tirgotājiem, bija nepieciešams mainīt naudu. Tāpēc atsevišķu viduslaiku pilsētu tirgos sāka ieplūst citu zemju nauda un tās mainīšana parasti notika pilsētas tirgus laukumā. Vēsture liecina, ka pirmie naudas mainītāji bija itālieši. Viņi naudas mainīšanas operāciju veikšanai izmantoja galdu vai solu, kuru novietoja tirgus laukumā. Līdz ar to arī termins banka aizgūts no itāļu valodas vārda banco. To var tulkot kā galdu, solu. Tajā gadījumā, ja kāds no tirgotājiem mēģināja naudas mainīšanas laikā piekrāpt savu klientu, viņa galds vai sols tika salauzts. Tādā veidā tika sodīts tirgotājs par negodīgu rīcību un tas jau nozīmēja bankrotu. Banku rašanās ir saistīta ar to pakalpojumu sniegšanu, kas skāra galvenokārt zelta un citu dārgmetālu glabāšanas un pārvadāšanas problēmas. Zināms, ka uz attālākām vietām to pārvadāšana bija riskants pasākums, jo ļoti bieži ceļā varēja uzbrukt laupītāji un dārgmetālus atņemt. Tāpēc tirgotāju vidū radās doma, vai nevarētu nodot zeltu glabāšanā juvelieriem, kuriem bija uzceltas speciālas dārglietu glabātuves un pagrabi. Juvelieri labprāt pieņēma dārglietas glabāšanā, bet par šādu pakalpojumu viņi iekasēja no tirgotājiem noteiktus procentus jeb augļus. Juvelieri kā apliecinājumu tam, ka zelts atrodas viņu glabātuvēs, izdeva uzrakstītu uz tā īpašnieka – tirgotāja – vārda noteiktu dokumentu; sākotnēji tās bija vērtības zīmes, bet vēlāk jau tika izrakstīti vekseļi. Tos varēja izmantot, lai samaksātu par pirkumiem. Tādējādi tirgotājiem bija iespēja pārvietoties no vienas pilsētas uz otru daudz drošāk, līdzi ņemot tikai dokumentu kā dārgmetālu noguldījuma apliecinājumu, kas vienlaicīgi kalpoja arī kā maksāšanas līdzeklis. Ar laiku, kad zelta krājumi pagrabos kļuva ievērojami, bet tā kustība bija niecīga, zelta uzglabātāji sāka saprast, ka uz noguldītā zelta rēķina viņi varētu iegūt papildu augļus, to aizdodot tiem, kuri nonākuši īslaicīgās finansiālās grūtībās. Attīstoties naudas apgrozībai, tirgotāju un augļotāju slānim, zelts arvien biežāk tika pieņemts glabāšanā un aizdots pret procentiem. Līdz ar to sāka rasties pirmie baņķieru nami, kuri būtībā bija augļotāju uzņēmumi. Banku darījumi it īpaši attīstījās 14. gs. Itālijas, Vācijas un Holandes pilsētās, bet vēlāk lielākajos tirdzniecības centros – Amsterdamā, Venēcijā, Hamburgā – radās žirobankas; to galvenā funkcija bija bezskaidras naudas pārskaitīšana no viena konta uz otru kā savas zemes, tā arī starpvalstu ietvaros. Attīstoties tirgus saimniecībai, 17. – 18. gs. Notika arī strauja banku attīstība, it īpaši Lielbritānijā. Bankas ne tikai aizdeva metālnaudu, bet arī sāka kreditēt uzņēmējus, izsniedza parādzīmes (banknotes) un veica citas ar naudas apgrozību saistītas operācijas. Šajos apstākļos rodas nepieciešamība veidot speciālu institūciju, lai koncentrētu emisijas operācijas valstī vienas bankas rokās, kuru kontrolētu valdība. Tādējādi tiek likti pamati banku sistēmas izveidošanai

[izmainīt šo sadaļu] Banku pakalpojumi

[izmainīt šo sadaļu] Kredīts

Termins “kredīts” ir aizgūts no latīņu valodas vārda (credit) un nozīmē aizdevumu, parādu. Kredīts ir naudas vai preču aizdevums, kas jāatmaksā ar noteiktu procentu un noteiktā laikā, un pilnā apjomā. Mūsdienu tirgus ekonomika nav iedomājama bez plašām kredītattiecībām. Pateicoties tām, pirmkārt, rodas labvēlīgas iespējas kapitāla pārplūdei no mazāk ienesīgām ekonomikas nozarēm uz ienesīgākām; otrkārt, tās paātrina preču realizāciju; treškārt, samazina ar naudas apgrozību saistītās izmaksas; ceturtkārt, sekmē kapitāla uzkrāšanu. Tā kā kredīta attiecības nozīmē naudas aizdošanu, tad šajās attiecībās stājas vienmēr divas puses: aizdevējs jeb kreditors un aizņēmējs jeb debitors. Lai varētu aizdot naudu, ir jābūt uz laiku brīviem naudas līdzekļiem, kas nav iesaistīti ne ražošanā, ne arī preču apgrozībā. Brīvie naudas līdzekļi, kas koncentrējas bankās, veido kredīta resursus, kurus bankas aizdod citām fiziskām vai juridiskām personām par atlīdzību aizdevumu procenta formā, t.i., it kā pārdod pašu naudu. Rodas īpašs tirdzniecības veids – tirdzniecība ar naudu. Brīvo naudas līdzekļu akumulāciju veic bankas, jo katram uzņēmumam un organizācijai noteiktā bankā ir savs norēķinu konts, kurā ieplūst visi naudas ieņēmumi un no kura tiek veikti attiecīgi maksājumi. Banka piesaista arī iedzīvotāju brīvos naudas līdzekļus. Pagaidu vajadzību pēc papildu naudas līdzekļiem izjūt gan fiziskas, gan juridiskas personas. Fiziskās personas parasti izmanto kredītu, lai samaksātu par ilglietošanas preču iegādi, piemēram, ledusskapi, automašīnu, dzīvojamo māju, mēbelēm, kā arī par izglītību, ceļojumu u. tml. Savukārt juridiskām personām vajadzību pēc kredīta izsauc nepieciešamība uzsākt uzņēmējdarbību vai uzņēmuma iegāde, nepieciešamība nodrošināt ražīgā kapitāla nepārtrauktu apriti. Piemēram, līdz attiecīgu naudas summu uzkrāšanai uzņēmumam var rasties nepieciešamība iegādāties jaunu tehniku, uzlabot ražošanas tehnoloģiju tādējādi palielināt savus apgrozāmos līdzekļus. Taču bieži nepietiek naudas līdzekļu darba algas izmaksām, ja nauda vēl nav ienākusi norēķinu kontā no realizētās produkcijas. Kredīts dod iespēju savlaicīgi un pilnīgi apmierināt vajadzības pēc naudas līdzekļiem dažādos laika posmos, kā arī efektīvi izmantot naudas resursus tautsaimniecībā. Bankas aizdod naudu fiziskām un juridiskām personām uz noteiktu laiku; tāpēc visi aizdevumi tiek klasificēti pēc to aizdošanas vai atmaksāšanas ilguma. Banku piešķirtais kredīts dalās:  Īstermiņa kredīta nepieciešamību nosaka uzņēmuma apgrozāmo līdzekļu aprites īpatnības, piemēram, zemniekam var rasties vajadzība marta mēnesī aizņemties naudu, lai iegādātos sējas graudus. Bet rudenī, t.i., pēc dažiem mēnešiem, kad raža ir pārdota, zemnieks būs spējīgs šo kredītu atmaksāt. Īstermiņa kredīts parasti tiek piešķirts uz laiku līdz vienam gadam.  Turpretī ilgtermiņa kredīta nepieciešamību nosaka pamatkapitāla aprites īpatnības, piemēram, lai uzņēmums gūtu ienākumus ēku un iekārtu izmantošanā, kas pārsniegtu saņemtā kredīta summu, paiet daudz vairāk laika. Tāpēc ilgtermiņa kredītu parasti izsniedz uz ilgāku laiku, piemēram, ar samaksas termiņu līdz 10, 20 gadiem un pat ilgāk. Lai izsniegtu kredītu, bankām ir jāievēro šādi priekšnoteikumi. 1. Tā kā bankas darbība ir vērsta uz to, lai gūtu peļņu, tad izsniegtiem aizdevumiem jānodrošina tai noteikta rentabilitāte. To iespējams panākt, pareizi nosakot aizdevumu procenta likmi. Tai jābūt augstākai nekā bankas procentu maksājumiem par noguldījumiem un citiem ar šī kredīta apkalpošanu saistītiem izdevumiem. 2. Bankai jābūt pārliecinātai, ka kredīta saņēmējs būs spējīgs to atmaksāt pilnīgi un noteiktos termiņos. Savukārt tas paredz, ka aizdevuma ņēmēja rīcībā jābūt nodrošinājumam (ķīlai), kuru nepieciešamības gadījumā varētu viegli realizēt, t.i., vajadzīga pietiekama likviditāte. Jebkuram nodrošinājumam, piemēram, nekustāmajam īpašumam, transportam jābūt novērtētam. Ļoti svarīgs kredīta atdošanas garants ir likumdošana, lai kredīta neatdošanas gadījumā likumīgā ceļā var piespiest debitoru nomaksāt parādus vai realizēt nodrošinājumu. Par aizņemtiem līdzekļiem debitors maksā bankai aizdevumu procentu. Tā saturs būtībā ir peļņas daļa, ko saņem banka sakarā ar to, ka šīs peļņas iegūšanai tiek izmantoti aizņemtie līdzekļi. Aizdevumu procents ir īpašas preces – naudas – cena jeb maksa par aizņemto līdzekļu izmantošanu. Aizdevumu procenta lielumu nosaka procenta norma (likme). To aprēķina, aizdevuma gada ienākuma summu dalot ar visu aizdoto kapitāla summu un izsakot procentos. Piemēram, šā gada laikā ir aizdoti 1000 lati, par ko ir saņemta maksa aizdevu procenta formā 100 lati, tad aizdevu procenta norma ir: 100/1000*100=10% Izšķir nominālo un reālo aizdevu procenta normu. Kreditors, aizdodot naudu, ņem vērā reālo procenta likmi un sagaidāmo inflācijas tempu. Tā kā bankas aizdod naudu, lai gūtu peļņu, tad tās arī katrā atsevišķā kredīta izsniegšanas gadījumā lemj par aizdevuma procenta likmi. Banka var pieprasīt augstāku procenta likmi par aizdevumiem, kas saistīti ar riskantiem pasākumiem, piemēram, uzņēmējdarbības uzsākšana, lai kompensētu bankas risku tādā gadījumā, kad aizdevums netiek atmaksāts. Tajā pašā laikā ar labu raksturojumu fiziskai vai juridiskai personai bankas var piedāvāt kredītu ar zemāku procenta likmi. Abos gadījumos darbojas tirgus faktori, kas galu galā arī izšķir aizdevumu procenta likmes lielumu. Vēsturiski pirmā kredīta forma bija augļotāju kredīts. Tā aizdevēji bija tirgoņi, baznīcas, klosteri, bet aizņēmēji – sīkražotāji, vergturi, feodāļi, kas aizdevumu izmantoja tikai kā maksāšanas līdzekli. Mūsdienās pastāv šādas kredīta pamatformas: komerciālais kredīts, baņķieru kredīts, patēriņa kredīts, valsts kredīts, hipotekārais kredīts, starptautiskais kredīts, līzings. Komerciālais kredīts. To piešķir funkcionējošie uzņēmēji cits citam preču kapitāla formās. Preces tiek pārdotas uz kredīta vairumtirdzniecības organizācijām, bet pēdējās tās pārdod mazumtirdzniecības uzņēmumiem. Komerciālā kredīta līdzeklis ir vekselis – īpaša parādzīme ar noteiktu maksāšanas termiņu. Uzņēmums – piegādātājs, nosūtījis produkciju pircējam, saņem no viņa vekseli par to, ka tas apņemas paredzēto naudas summu samaksāt noteiktā laikā. Tā kā piegādātājam pašam rodas vajadzība segt ražošanas turpināšanas izmaksas, tas iesniedz vekseli bankā un saņem pret to bankas kredītu. Notiek tā dēvētais vekseļu diskonts. Līdz ar to komerciālais kredīts rada vekseļu apgrozību, ko raksturo specifiski noteikumi. No komerciālā kredīta ir atvasināts faktorings un akreditīvs. Pirmais nozīmē, ka notiek iesniegto dokumentu tūlītēja samaksa par nosūtītām precēm, otrs – iepriekšējā samaksa pirms preču nosūtīšanas. Bankas kredītu (Overdrafts) izsniedz bankas un citas kredītiestādes fiziskām un juridiskām personām naudas aizdevumu formā tajā gadījumā, ja klienta norēķinu kontā izdarīto maksājumu summa noteiktā laika periodā pārsniedz iemaksu summas šajā kontā. Trūkstošo naudas summu bankas samaksā, izsniedzot kredītu. Taču ta nevar būt lielāka naudas summas, par kuru banka un klients ir iepriekš vienojušies. Bankas parasti par šāda veida kredītu daudz augstāku aizdevu procenta likmi. Patēriņa kredīts tiek piešķirts iedzīvotājiem, pārdodot personiskā patēriņa priekšmetus uz nomaksu. Par patēriņa kredītu tiek iekasēts aizdevumu procents. Visbiežāk patēriņa kredītu iedzīvotāji izmanto māju celtniecībai, dzīvokļu pirkšanai, mašīnu un citu ilgi lietojamo priekšmetu iegādei. Sakarā ar kredītkaršu ieviešanu patēriņa kredīts tiek izmantots ļoti plaši. Valsts kredītu raksturo tas, ka valsts izlaiž aizņēmumu obligācijas. Tās brīvi pērk un pārdod iedzīvotāji. Tādējādi valsts ir debitors – naudas aizņēmējs, parādnieks iedzīvotājiem. Valsts iekšējie aizņēmumi kalpo Valsts budžeta līdzekļu papildināšanai, arī budžeta deficīta segšanai. Tas ir valsts iekšējais kredīts jeb valsts iekšējais parāds. Toties valsts garantijas ārējiem aizņēmumiem veido valsts ārējo parādu. Hipotekārais kredīts ir ilgtermiņa aizdevums pret ķīlu, kas pašlaik Latvijā ir ļoti izplatīts privātpersonu vidū. Latvijā šim nolūkam tika nodibināta Latvijas Hipotēku un zemes banka. Tā izsniedz aizdevumus, pamatojoties uz nekustāmā īpašuma ieķīlājumu gan fiziskām, gan juridiskām personām. Bankā var ieķīlāt nekustamo īpašumu, kas atrodas Latvijā. Hipotekārais aizdevums nedrīkst pārsniegt 80% no tā nodrošināšanai ieķīlātā nekustamā īpašuma tirgus vērtības, kuru nosaka licencēti nekustāmā īpašuma vērtētāji. Turklāt, ja nekustāmā īpašuma kā aizņēmuma ķīlas vērtība samazinās no aizņēmēja neatkarīgu apstākļu dēļ, bankai ir tiesības pieprasīt pirms termiņa atmaksāt to aizdevuma daļu, kurai nav nodrošinājuma. Hipotekāro kredītu izsniedz šādiem mērķiem: zemes auglības uzlabošanai, nekustāmā īpašuma mantošanas un pirkšanas maksājumu kārtošanai, ēku būvēšanai, modernizācijai, zemes meliorācijai, ilggadīgiem stādījumiem un citām vajadzībām. Latvijas Hipotēku un zemes bankai kā vienīgajai valstī ir tiesības izlaist dažādu sēriju ķīlu zīmes ar nosacījumu, ka apgrozībā esošajām ķīlu zīmēm pēc to nominālvērtības un to procentu maksājumiem vienmēr jābūt segtām ar vismaz tādas pašas vērtības hipotekāro aizdevumu un procentu maksājumiem. Kā segumu var izmantot arī Latvijas valsts garantiju. Banka hipotekāros aizdevumus var izsniegt ne tikai naudā, bet arī ķīlu zīmēs atbilstoši nominālvērtībai, kuras to aizņēmējs arī pats realizē. Tā kā ķīlu zīmes ir vērtspapīru paveids, tad tās var būt biržas darījumu objekts. Mūsdienās arvien plašāk sāk izmantot tādu kredīta formu kā līzings. Bankas vai līzinga kompānijas iegādājas darba līdzekļus (iekārtas, darbagaldus, mašīnas u. tml.) un tos iznomā, nosakot noteiktu procenta likmi. Pastāv dažādi līzinga veidi. Visbiežāk ir sastopams operatīvais (normas) līzings, kad tiek iznomātas iekārtas dažādu vienreizēju darbu izpildei. Pēc darbu izpildīšanas, bet ne vēlāk kā pēc gada, iekārtas lietotājs to atdod bankai. Savukārt banka atkal šo iekārtu iznomā nākamajam lietotājam, atbilstoši līzinga noteikumiem. Otrs līzinga veids ir finansiālais līzings. Tas ir līdzīgs nomai ar izpirkšanas tiesībām. Banka vai līzinga kompānija nopirktos darba līdzekļus nodod lietošanā uzņēmumiem uz vairākiem gadiem ar tiesībām tos iegādāties savā īpašumā, samaksājot darba līdzekļu vērtību. Galvenā atšķirība starp līzingu un normu ir tā, ka, nomājot kādu darba līdzekli ar izpirkšanas tiesībām, uzņēmums uzreiz kļūst par tā īpašnieku, kad izdara pirmo iemaksu. Turpretī līzinga darījumā uzņēmums kļūst par īpašnieku tikai tad, kad līdzekļu vērtība ir pilnīgi samaksāta. Finansiālā līzinga izmantošanai ir ļoti svarīga nozīme apstākļos, kad uzņēmumiem jāiegādājas dārgas ražošanas iekārtas, bet šim mērķim nepietiek naudas līdzekļu. Latvijā līzinga operācijas uzsāka Baltijas Tranzītu banka (BTB), bet patlaban tās ir izvērsušās plašumā arī citās bankās. Bankas pērk uzņēmumiem nepieciešamo iekārtu un nodod to lietošanā. Uzņēmumiem aizdotā iekārta ir bankas īpašums līdz tam laikam, kamēr uzņēmumi samaksā tās pilnu vērtību, pieskaitot maksu par bankas sniegto pakalpojumu. Klients pirms līzinga saņemšanas iemaksā bankā vai līzinga kompānijā pirmo iemaksu, kas var būt no 5 – 30 % no nodrošinājuma summas. Līzings atšķirībā no naudas kredīta ir mazāk riskants. Naudas aizdevuma izsniegšanai ir nepieciešams nodrošinājums, garantijas, kuru vērtība pārsniedz saņemtās naudas summu. Turpretī līzinga nozīmē, ka tiek aizdots kāds darba līdzeklis, kas ir bankas vai līzinga kompānijas īpašums: tātad tas vienlaikus arī ir kredīta nodrošinājums. Ja kādu apstākļu dēļ uzņēmums nevarēs atdot bankai aizdevumu, bankas īpašumā paliek līzinga manta. Tādējādi līzings ir ļoti izdevīgs, jo, tas dod iespēju ātrāk atjaunot ražošanas iekārtas. Galarezultātā tiek nodrošināta ekonomikas augšupeja. Pēdējos divos gados bankas piedāvā studentu kredītus mācību maksas segšanai

[izmainīt šo sadaļu] Latvijas Banka

Latvijas Republikas centrālā banka ir Latvijas Banka. Latvijas Bankas galvenais mērķis ir regulēt naudas daudzumu apgrozībā, lai saglabātu cenu stabilitāti valstī. Latvijas banka pieder Latvijas Valstij, taču nav pakļauta valdībai. Tā darbojas saskaņā ar likumu "Par Latvijas Banku". Latvijas Banku uzrauga Saeima, kas arī ievēl tās prezidentu (uz sešiem gadiem).

Bankas gūtā peļņa tiek sadalīta atbilstoši likumam un ieskaitīta valsts kasē.