Marksisms
Vikipēdijas raksts
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Marksisms
Marksisms ir filosofiski-politiska uzskatu sistēma, kura balstās uz Kārļa Marksa sociālajām un psiholoģiskajām teorijām, kā arī uz praksē izveidotām komunistiskajām partijām un valstīm. Marksa un Engelsa sekotāji un viņu darbu cienītāji tiek saukti par marksistiem. Tomēr neskatoties uz to, ir bijušas vairākas debates un strīdi kā interpretēs Kārļa Marksa darbus un kā pielāgot viņa izdarītos secinājumus mūsdienu notikumiem un noteikumiem. Ir bijušas neskaitāmas akadēmiskās teorijas, sociālās kustības, politiskās partijas un valdības, kas apgalvo, ka ir dibinātas uz marksistu principiem. Marksisma akadēmiskās teorijas ir tik plaši izplatītas, ka ir neskaitāmas dažādas Marksisma skolas, kas māca klasisko marksismu balstītu uz Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa darbiem un domām. Tāpat marksisma teorijas plaši tiek lietotas politikā, tājā skaitā var pieskaitīt arī demokrātiskās kustības Eiropā 20. gadsimtā, kur ā var ieskaitīt Padomju Savienību un tā saucamo Austrumu bloku, tomēr šie revolucionāri valstu radīšanas periodā marksisma teorijas ir ļoti pārveidojuši un pārtulkojuši tā, ka ir grūti to identificēt ar Kārļa Marksa teoriju.
[izmainīt šo sadaļu] Klasiskais marksisms
Klasiskais marksisms balstās tieši uz Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa teorijām. Jēdziens „Klasiskais Marksisms” bieži tiek lietots, lai savienotu marksismu ar to, kam Kārlis Markss ticēja. Kārlis Markss īsi pirms savas nāves 1883. gadā kādā vēstulē ir rakstījis: „Ja tas ir marksisms, tad es neesmu marksists.” ( If that ir Marxism, then I am not a Marxist ) Par klasisko marksismu var saukt arī otro marksisma ēru, kas iestājās dažus gadus pēc Kārļa Marksa nāves. To varētu ietilpināt laika posmā no 1889. gada līdz 1914. gadam.
[izmainīt šo sadaļu] Rietumu marksisms
Rietumu marksisms ir jēdziens, ko lieto, lai apzīmētu lielo marksisma teorētiķu daudzumu Rietumu un Centrālajā Eiropā, kā arī Ziemeļamerikā, salīdzinot tos ar Padomju Savienības, Federatīvās Dienvidslāvijas republikas un Ķīnas Tautas Republikas filozofiju.
Rietumu Marksisma skolas:
- Struktūras marksisms ( Structural Marxism ) ir marksisma novirziens, kurš galvenokārt balstās uz franču teorētiķa Luisa Altusera (Louis Althusser ) un viņa skolēnu darbiem. Tas bija ietekmīgākais marksisma paveids Francijā 1960. gados un 1970. gados, kā arī ietekmēja filozofus un sociologus ārpus Francijas robežām 1970. gados.
- Neomarksisms ( Neo–Marxism ) ir marksisma skola, kura savu darbību sāka 20. gadsimtā un pievērsās Kārļa Marksa darbiem, kuri tika sarakstīti pirms Engelsa ietekmes. Tie galvenokārt atspoguļoja ideālismu, nevis materiālismu. Tie lielākā mērā noraidīja ekonomisko determinismu un vairāk atbalstīja liberālismu. Neomarksisms pieņem un saprot Maksa Vēbera ( Max Weber ) teoriju par sociālo nevienlīdzību, kuru ietekmē tādas lietas kā vara, bagātība un status.
- Frankfurtes skola ( The Frankfurt School ) ir marksisma skola, kurā apskata neo – Marksisma sociālās teorijas, pētījumus un filozofiju. Šī skola parādījās Sociālo Pētījumu institūtā Frankfurtes Universitātē Vācijā ( Institute for Social Reaserch af the University of Frankfurt in Germany ). Jēdziens „Frankfurtes skola” radās, lai apzīmētu teorētiķus un domātājus, kas ietekmējušies vai ir saistīti ar šo Sociālo Pētījumu institūtu. Tomēr Frankfurtes skolas galvenie domātāji un teorētiķi nekad nav lietojuši šo jēdzienu, lai sevi raksturotu.
- Kulturālais marksisms ( Cultural Marxism ) ir marksisma novirziens, kurš akcentē mākslas, teātra, filmu un citu kulturālu pasākumu lomu sabiedrībā. To var lietot, kā politiskās analīzes formu. Kulturālais Marksisms parādījās 1920. gados, un bija populārs Frankfurtes skolā, bet vēlāk tā modeli pārņēma arī Mūsdienu Kultūras studijas centrs Birmingemā Anglijā ( Centre for Contemporary Cultural Sudies in Birmingham, England ).
- Analītiskais marksisms ( Analytical Marxism ) pēta marksismu, kas bija radies starp angliski runājošiem filozofiem un sociālajiem zinātniekiem ap 1980. gadiem. Tas galvenokārt tika asociēts ar Septembra grupas akadēmiķiem ( September Group of academics ), kurus tā sauca, jo viņi satikās katru gadu dažādās vietās septembra mēnesī, lai pārrunātu kopīgās intereses.
- Marksistu humānisms ( Marxist humanism ) ir marksisma novirziens, kas galvenokārt savu uzmanību velta Kārļa Marksa agrajiem darbiem, īpaši pētot "Ekonomikas un filozofijas manuskriptus", kurā Markss apskata savu atsvešinātības teoriju. To šī marksisma veida piekritēji pret stāda Kārļa Marksa vēlākajiem darbiem, kuros vairāk tiek apskatītas kapitālisma sabiedrības struktūras un koncepcijas. Tā bija pretēja marksisma skola Luisam Altuseram, kurš bija antihumānists.
- Postmarksisms ( Post Marxism ) pārstāv tās sociālās teorijas un teorētiķus un filozofus, kuri savus darbus ir veidojuši uz Kārļa Marksa un Marksistu pētījumu pamatiem, tomēr neietilpts marksisma kategorijā. Tas sākas ar Marksisma pamatiem, tomēr savos pētījumos novirzās no tiem, savos pētījumos iekļaujos citus faktorus.
- Marksisma feminisms ( Marxist Feminism ) ir feminisma paveids, kurš galvenokārt uzmanību pievēršas kapitālisma pārveidošanai tā, lai tajā varētu pastāvēt brīva sieviete. Marksiskais feminisms uzstāj, ka kapitālisms uztur ekonomisko nevienlīdzību, politisko apmulsumu un neveselīgas sociālās attiecības starp vīrieti un sievieti, tādejādi veicinot sieviešu diskriminizāciju.
Ievērojami Rietumu marksisma pārstāvji
Georgs Lukačs ( Georg Lukacs ) bija Ungārijas marksists un Rietumu marksistu literatūras kritiķis, kurš bija dzimis 1885. gadā. Viņa galvenais darbs ir „Vēsture un šķiru apziņa” ( History and Class Consciousness ), kas tika pirmoreiz publicēts 1923. gadā. Lūkas nomira 1971. gadā. Karls Krošs ( Karls Krosch ) piedzima netālu no Hamburgas 1886. gadā. Krošs uzskatīja, ka marksisms zaudē savas teorijas vērtību un tiek vulgarizēts ar vairāku soliāco organizāciju palīdzību. Savu labāko darbu „Marksisms un filozofija” ( Marxism and Philosphy) Krošs veltīja, lai atjaunotu marksisma vēsturisko raksturu. Karls Krošs nomira 1961. gadā. Antonio Gramšī ( Antonio Gramsci ) dzīvoja no 1891. gada līdz 1937. gadam un bija itāļu rakstnieks, politiķis un politiskais teorētiķis. Viņš bija viens no Itāļu komunistiskās partijas dibinātāj biedriem. Gramsi bija viens no vadošajiem Marksisma piekritējiem, kamēr viņš sēdēja cietuma, Gramsi sarakstīja 30 piezīmju grāmatiņas ar vairāk nekā 3000 lapaspusēm. Luiss Altusers ( Louis Althusser ) dzīvoja no 1918. gada līdz 1990. gadam un bija strukturālais marksists. Altusera domas bija ļoti līdzīgas Gramšī uzskatiem. Herberts Markuss ( Herbert Marcuse ) dzīvoja no 1989. gada līdz 1979. gadam. Viņš bija Amerikas vāciešu filozofs un ebreju izcelsmes sociologs, kā arī Frankfurtes skolas pārstāvis.
[izmainīt šo sadaļu] Marksisms politiskajā praksē
Pēc Kārļa Marksa nāves 1883. gadā daudzas politiskās grupas un partijas visā pasaulē pielietoja marksismu, kā teorētisko bāzi savās politiskajās darbībās, kas bieži izvērtās dramatiski atšķirīgas un konfliktējošas ar marksisma principiem. Viens no pirmajiem galvenajiem politiskajiem notikumiem bija dalīšanās reformistos, kuri pieņēma, ka pāreja uz sociālismu var notikt ar pastāvošās buržuāzijas ierobežošanu, un komunistos, kuri uzskatīja, ka pāreja uz sociālu sabiedrību ir iespējama tikai ar revolūcijas palīdzību, tā jāveic pret kapitālismu valstī.
Reformistu tendence, vēlāk zināma kā sociālā demokrātija, dominēja lielākajā daļā valstu partiju, šīs partijas jau pirms Otrā Pasaules kara izveidoja valdības (Zviedrija, Francija). Šī marksistu šķelšanās un komunistiskās Oktobra revolūcija Krievijā deva stimulu komunisma atbalstītājiem izveidot savas partijas.
Lielākā daļa sociāldemokrātu pēc Otrā pasaules kara atteicās no marksisma.
Pasaulē vēl joprojām ir valstis, kurās pastāv vairak vai mazāk izteiktās padomju tipa iekārtas, tās ir: Angola, Kuba, Vjetnama, Ziemeļkoreja. 20. gadsimtā bija daudz valstu, kurās šāda iekārta pastāvēja, tomēr šobrīd nepastāv šīs valstis: Čehoslovākija, Austrumvācija, Padomju Savienība, Dienvidslāvija vai arī tajās mainījās iekārta (Polija, Rumānija). Marksistu politiskās partijas un kustības zaudē savu nozīmi un aktualitāti kopš Padomju Savienības pastāvēšanas beigām, izņemot varbūt vienīgi Nepālu.
