Vikipēdijas raksts

Vilks (latīņu: Canis lupus) ir lielākais suņu dzimtas plēsējs.

Vilks ir tipisks gaļēdājs, kas augu barību lieto tikai izņēmuma kārtā. Ēd galvenokārt savvaļas (stirnas, staltbrieža, meža cūkas) dzīvniekus un mājas pārnadžus – aitas, kazas, teļus un citus mazos mājlopus - vistas, kaķus u.c. Ķer arī sīkākus zīdītājus - lapsas, jenotsuņus, zaķus, bebrus. Barības trūkuma apstākļos ēd arī kritušus dzīvniekus (maitas).

Vilks ir bara dzīvnieks. Tam ir ļoti spēcīgs augums, ar paaugstinātu skaustu, garām, spēcīgām kājām un izteikti kuplu asti. Midzeni mēdz ierīkot attālākā meža nomalēs, salās, purvu malās. Bieži sastopami vilku midzeņi ir iedobēs zem kritušiem kokiem, retāk izmanto citu dzīvnieku izveidotās alas, midzeņus.

Izvairās no kontakta ar cilvēkiem, tomēr bieži vien barības meklējumos dodas arī uz apdzīvotām vietām. Ja barības ir pietiekami daudz, vienā barā var būt pat 20 vilki. Ja barību ir grūti sameklēt, bari sadalās mazākos baros, katrā aptuveni 7 vilki.

Vilks mājo pašās dažādākajās ainavās, bet dod priekšroku stepēm, pustuksnešiem, tundrai, mežustepei, izvairoties no bieziem mežu masīviem.

No vilkiem var iegūst vērtīgu kažokādu. Vilkus Latvijā atļauts medīt visu gadu. Tas ir bīstams trakumsērgas izplatītājs.

[izmainīt šo sadaļu] Vilku izplatība

Vēsturiski viku izplatība zīdītāju starpā ieņēma otro vietu beritorijas ziņā pēc cilvēka, aptverot Ziemeļu puslodes lielako daļu. Eiropā vilks lielākoties sastopams tikai Spānijā, Portugālē, Itālijā, Polijā un Skandināvijā.

Āzijā vilki apdzīvo visu ziemeļu daļu - Krieviju, daļēji Ķīna. Ziemeļamerikā no Aļaskas līdz Meksikai. ASV sastopams retāk.