Osmaņu impērija

Vikipēdijas raksts

Osmaņu impērija (osmaņu turku valodā: دولت عليه عثمانيه - Devlet-i Âliye-yi Osmâniyye, tieši tulkojot: „Diženā Osmaņu valsts”, turku valodā: Osmanlı devleti [ɔsmanlî devleti]), citur pazīstama arī kā Turku impērija, pastāvēja no 1299. līdz 1922. gadam. Savos varas augstumos 16. un 17. gs. Osmaņu impērija aptvēra gandrīz visus Eiropas dienvidaustrumus, Tuvos Austrumus un Ziemeļāfriku, stiepjoties no Gibraltāra šauruma (1553. gadā pat no Ziemeļāfrikas Atlantijas piekrastes aiz Gibraltāra) rietumos līdz Kaspijas jūrai un Persijas jūras līcim austrumos; no Austrijas pierobežas, Slovākijas un Ukrainas iekšējiem rajoniem ziemeļos līdz Sudānai un Jemenai dienvidos. Impērija bija starptautisko attiecību centrā starp austrumu un rietumu pasaulēm vairāk kā sešus gadsimtus (skat. Osmaņu impērijas pārvaldīto teritoriju saraksts).

Ar savu galvaspilsētu Stambulu (turku valodā: İstanbul) impērija bija pēdējā varenākā Tuvo Austrumu impērija un mantiniece Romas un Bizantijas impēriju sasniegumiem vairākās jomās. 16. un 17. gs. Osmaņu impērija bija viena no varenākajām un ietekmīgākajām pasaules valstīm, nopietni apdraudot Austrumeiropu ar tās straujo iespiešanos Balkānos līdz 1683. gadam. Tās jūras spēki bija ļoti ietekmīgi visā Vidusjūrā, Melnajā jūrā, Sarkanajā jūrā, Persijas jūras līcī un Indijas okeānā. Vairākas reizes Osmaņu armija iebruka centrālajā Eiropā, un 1529. gadā aplenca Vīni. 1683. gadā notika Vīnes kauja, kurā Osmaņu armija mēģināja pakļaut Habsburgus, bet tika atvairīti, pateicoties Eiropas varu apvienošanai kopējā cīņā gan uz zemes, gan jūrā. Tā ir bijusi vienīgā austrumu vara, kas patiešām apdraudējusi Rietumeiropas pieaugošos spēkus no 15. līdz 20. gs.

Osmaņu impērijas noriets aizsākās 19. gs. un noslēdzās ar galīgu sabrukumu 20. gs. sākumā, kad Osmaņu armija tika sakauta Pirmajā pasaules karā. Pašās kara beigās izjuka Osmaņu valdība, un uzvarējušās valstis sadalīja impēriju savā starpā. Dažus gadus vēlāk bijušajās Osmaņu impērijas teritorijās tika izveidotas jaunas valstis — šobrīd tās ir 39 neatkarīgas valstis (40, ja pieskaita strīdīgo Ziemeļu Kipras Turku Republiku). Impērijas vēsturiskajā centrā — Anatolijā – izveidojās turku nacionālā kustība, kas Turcijas neatkarības karā padzina iebrukušos spēkus un dibināja Turcijas Republiku. Jaunā republika Osmaņu dinastijas locekļus pasludināja par persona non grata. Turcijas Lielā Nacionālā asambleja tikai pēc 50 gadiem – 1974. gadā – atļāva dinastijas pēctečiem saņemt Turcijas pilsonību.

Satura rādītājs 1 Vēsture 1.1 Izcelsme 1.2 Uzplaukums (1299–1453) 1.3 Izaugsme (1453–1683) 1.3.1 Izplešanās un kulminācija (1453–1566) 1.3.2 Dumpji un atmoda (1566–1683) 1.4 Panīkums (1699–1908) 1.4.1 Reformas (1699–1827) 1.4.2 Modernizācija (1828–1908) 1.5 Gals (1908–1922) 2 Ekonomiskā vēsture 3 Valsts iekārta 3.1 Osmaņu dinastija 3.1.1 Impērijas harēms 3.1.2 Pils skolas 3.2 Divāns (Padome) 3.3 Impērijas valdība 3.4 Valsts simboli 4 Sabiedrība 4.1 Pilsonības pamati 4.2 Verdzība 5 Kultūra 5.1 Arhitektūra 5.2 Valoda 5.3 Mūzika 5.4 Virtuve 5.5 Apģērbs 6 Dzīvesveids 6.1 Galms (Topkapı) 6.2 Provinču galvaspilsētas 7 Reliģija 7.1 Islāma pieņemšana 7.2 Valsts un reliģija 8 Tiesību sistēma 9 Karaspēks

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

	Osmaņu impērijas vēsture
Periods:
Uzplaukums (1299–1453)
Izaugsme (1453–1683)
Stagnācija (1683–1827)
Panīkums (1828–1908)
Gals (1908–1922)
Skatīt:
Konstantinopoles krišana Tulpju laikmets Tanzimata laikmets Pirmās konstitūcijas laikmets Otrās konstitūcijas laikmets Kari Eiropā Kari pret krieviem Kari Tuvajos austrumos

Osmaņu impērijas vēsture aptver vairāk kā sešus gadsimtus ilgu laiku posmu, un visi oriģinālie avoti par impērijas attiecībām ar citām varām atrodami Osmaņu arhīvā, kur apkopota 39 nāciju vēsture. Agrāk impērijas vēsturi galvenokārt atspoguļoja ar Osmaņu armijas uzvarām vai zaudējumiem kaujās. Vēlāk pētījumi aptvēra vairākas tēmas, kur ietvertas tādas nozares kā iedzīvotāju skaita izaugsme vai kritums, impērijas ekonomiskās darbības analīze un tās ietekme uz impērijas stagnāciju un vēlāko sabrukumu.

Šajā apskatā ietverta Osmaņu impērijas vēstures analīze no politiskā un militārā skatu punkta; atsevišķos rakstos ietverta sociāli ekonomisko rādītāju analīze, kas iedalīta divos periodos: paplašināšanās periods un modernizācijas periods.

[izmainīt šo sadaļu] Izcelsme

Osmaņu impērija tās pamatos cēlusies no Oguzu turku Kai cilts, kas 10. gs. tjurku tautu migrācijas laikā pārcēlās rietumu virzienā no centrālās Āzijas. Šajā periodā Persijā apmetās turki seldžuki. Jau 11. gs. sākumā Anatolijas rietumos sāka iespiesties Seldžuku dinastija. Turku seldžuku virzība uz rietumiem izraisīja konfliktus ar Bizantijas impēriju.

Pirmais turku seldžuku valstiskais veidojums Anatolijā tika nosaukts par Anatolijas Seldžuku Sultanātu, kuru dibināja 1071. gadā pēc vēsturiskās uzvaras pār Bizantijas impēriju Manzikertas kaujā. Zem Anatolijas Seldžuku Sultanāta sizerēnās varas, Osmana I tēvs Ertugruls (turku valodā: Ertuğrul [ertu:rul]) ieguva rietumu nomali pēc seldžuku atbalstīšanas neveiksmīgā sadursmē uz robežas. Seldžuku sistēma deva Bejlika aizsardzību no ārpuses un atļāva viņam ieviest savu pārvaldes sistēmu. Ertugrula atrašanās vieta Seldžuku valsts rietumu nomalē deva viņam lielisku iespēju izveidot militāru spēku sadarbībā ar citām tautām, kas dzīvoja Anatolijā un no kuriem liela daļa bija kristieši.

Osmaņu Bejliks (turku valodā: Osmanoğlu [osmanɔ:lu]) attīstījās tālāk un līdz ar Anatolijas Seldžuku Sultanāta sabrukumu tika saukts par Anatolijas Turku Bejliku. 13. gs. pēc mongoļu iebrukuma Anatolijā sultanāts bija sadalīts vairākās turku valstīs, ko sauca par bejlikiem. Bejliki kļuva par Mongoļu Hanāta vasaļvalstīm. Vārds „Osmaņi” cēlies no Osmana I, kas bija Ertugrula dēls un 1299. gadā kļuva par pirmo beju (turku valodā: bey [bej]) pēc „Osmaņu valsts” neatkarības pasludināšanas.

No 1299. līdz 1922. gadam pastāvējusī Osmaņu impērija, kuru vadījusi viena un tā pati dinastija, uzskatāma par vienu no ilgāk pastāvējušajām impērijām vēsturē.

[izmainīt šo sadaļu] Uzplaukums (1299–1453)

Kamēr citi turku bejliki bija aizņemti ar iekšējo nesaskaņu risināšanu, Osmans I paplašināja Osmaņu valsts robežas līdz pašai Bizantijas impērijai. Viņš pārcēla galvaspilsētu uz Bursu (tag. Turcijā) un lika pamatus valsts politiskajai attīstībai. Par viņa drošsirdību viņam piedēvēja titulu „Kara” un viņu apbrīnoja par viņa stingro un dinamisko vadības stilu vēl ilgi pēc viņa nāves. Tas atspoguļojas pat mūsdienu turku teicienā: „Kaut tu būtu tik pat labs kā Osmans!”

Šajā periodā notika arī oficiālās Osmaņu valdības izveidošana, kuras institucionālā iekārta palika nemainīga vairāk nekā četrus gadsimtus. Pretēji vairākām modernajām valstīm Osmaņu birokrātija centās izvairīties no militāras pārvaldes. Valdība bija vienota juridiska pārvalde, ko sauca par Millet (Osmaņu impērija), kurā tika ievertas visas reliģiskās un etniskās minoritātes ar tiesībām pašas pārvaldīt savu iekārtu ar ievērojamu neatkarību no centrālās varas.

Nākošajā gadsimtā pēc Osmana I nāves Osmaņu vara izplatījās Vidusjūras austrumu piekrastē un Balkānos. Pēc turku uzvaras Kosovas kaujā beidzās serbu varas laiki šajā reģionā un pavēra Osmaņu impērijai vārtus tālākai ienākšanai Eiropā. Osmaņiem bija nepieciešami gandrīz 100 gadi, lai pilnībā sakautu Serbiju, kas krita 1459. gadā. Turkiem ienākot Balkānos, par galveno turpmāko uzbrukumu mērķi kļuva Konstantinopole. Galu galā pilsētu ieņēma Mehmeda II valdīšanas laikā, un viņš bija tikai 12 gadus vecs, kad kļuva par sultānu. Mehmeds II reorganizēja valsts un karaspēka iekārtu un to pierādīja 1453. gada 29. maijā ar Konstantinapoles ieņemšanu. Šis notikums arī bija pēdējais punkts Bizantijas impērijas vēsturē, un pilsēta kļuva par Osmaņu impērijas galvaspilsētu.

[izmainīt šo sadaļu] Izaugsme (1453–1683)

Šo Osmaņu impērijas posmu var vēl iedalīt divos galvenajos posmos: teritoriālās, ekonomiskās un kulturālās izaugsmes zelta posmā un politiskās stagnācijas posmā.

Pēc Konstantinapoles ieņemšanas Osmaņu impērija ilgu laiku pavadīja, izplešoties un iekarojot jaunas teritorijas. Robežas tika paplašinātas dziļāk Eiropā un Ziemeļāfrikā. Impērija uzplauka vairāku spēcīgu un veiksmīgu sultānu vadībā un sasniedza savu attīstības kulmināciju Sulejmana I Lieliskā (Süleyman I). Teritorijas paplašināšanā palīdzēja turku armijas modernizācija un disciplīna. Jūras spēki nodrošināja Osmaņu impērijas nostiprināšanos starptautiskajā tirdzniecībā par nozīmīgu partneri. Impērijas ekonomisko izaugsmi sekmēja turku pārvaldītie tirdzniecības ceļi starp Eiropu un Āziju.

Tomēr Sulejmana I nāve 1566. gadā iezīmēja sākumu teritoriālo zaudējumu posmam. Eiropas valstu attīstība un jaunu tirdzniecības ceļu veidošanās no Eiropas uz Āziju iedragāja Osmaņu impērijas saimniecību. Efektīvo militāro un birokrātisko struktūru arvien biežāk nelietderīgi izmantoja vāju sultānu nemākulīgā valdīšana. Neskatoties uz šīm grūtībām, impērija joprojām strauji izpletās līdz pat 1683. gadam, kad Vīnes kaujā lielā impērija cieta pirmo sakāvi Eiropas kontinentā.

[izmainīt šo sadaļu] Izplešanās un kulminācija (1453–1566)

Osmaņu armijas ienākšana Konstantinopolē nodrošināja impērijas ietekmi dienvidaustrumu Eiropā un Vidusjūras piekrastes austrumos. Nākamajā gadsimtā impērija paplašināja savu ietekmi arābu zemēs un kļuva par dominējošo varu dienvidaustrumu Eiropā. Sultāns Selims I (1512–1520) ievērojami pavirzīja impērijas austrumu un dienvidu robežas, Čaldiranas kaujā sakaujot Persijas jauno Safavidu dinastijas šahu Ismailu I. Selims I nodibināja Osmaņu pārvaldi Ēģiptē un nodrošināja flotes kontroli pār Sarkano jūru. Selima I mantinieks, Sulejmans I Lieliskais (1520–1566), turpināja izplešanos vēl tālāk par Selima iekarojumiem. Pēc Belgradas ieņemšanas 1521. gadā Suleimans I ieņēma Ungārijas Karalisti (turku valodā: Macaristan [madʒaristan]) un nodibināja Osmaņu pārvaldi Ungārijā un citās centrālās Eiropas teritorijās. Pēc uzvaras Mohakas kaujā 1526. gadā viņš 1529. gadā aplenca Vīni, bet nespēja uzsākt uzbrukumu bargās ziemas dēļ, kas lika viņam atkāpties. Sulejmana I valdīšanas laikā Osmaņu impērijas pakļautībā nokļuva Transilvānija, Valahija un Moldāvija. Austrumos Osmaņu impērija iekaroja Bagdādi un Persijai atstāja tikai Mezopotāmiju, kā arī pieeju Persijas jūras līcim.

Selima un Sulejmana vadībā impērija kļuva par dominējošo jūras karaspēku, kas kontrolēja lielāko daļu Vidusjūras. Osmaņu admirāļa Barbarossas Khaira ad Din Pašā (turku valodā: Barbarossa Hayreddin Paşa) vadībā turku jūras spēki guva ievērojamus panākumus. Par tādiem uzskatāmi: Tunisijas un Alžīrijas atņemšana Spānijai; musulmaņu un jūdu evakuācija no Spānijas, lai paglābtu tos no inkvizīcijas un nogādātu Osmaņu impērijā (galvenokārt uz Salonikiem, Kipru un Konstantinopoli) un Nicas atņemšana Svētajai Romas Impērijai 1543. gadā. Šis iekarojums tika izdarīts sadarbībā ar Francijas karaļa Fransuā I spēkiem. Osmaņu impērija ar Franciju vienojās kopējā opozīcijā pret Habsburgiem dienvidu un centrālajā Eiropā un bija stipri sabiedrotie visu šo laiku. Šī savienība bija ne tikai militāra, bet arī ekonomiska, jo sultāni Francijai garantēja tiesības tirdzniecībai visā impērijā bez nodokļu maksāšanas. Šajā laikā Osmaņu impērija tiešām bija ļoti ietekmīgs spēks, un tā spēlēja ievērojamu lomu Eiropas politikā, noslēdzot militāru savienību ar Franciju, Angliju, Holandi pret Habsburgiem, Itāliju un Austroungāriju.

Turpinoties 16. gs., Osmaņu jūras spēku varenību apdraudēja augošās Eiropas valstu flotes, īpaši Portugāle Persijas jūras līcī. Osmaņiem bloķējot jūras ceļus uz austrumiem un dienvidiem, Eiropas varas arvien centīgāk meklēja citus ceļus, kā piekļūt senajiem zīda un garšvielu ceļiem, kas bija pilnīgā Osmaņu impērijas kontrolē. Sauszemē Osmaņu impērija bija aizņemta ar militāriem konfliktiem ar Austroungāriju un Persiju. Šīs kaujas ievērojami patērēja impērijas tirdzniecības un sakaru resursus, tos atņemot flotes attīstībai. Neskatoties uz Osmaņu izcilo stratēģisko plānošanu, resursu ietilpīgā aizsardzība rietumu un austrumu pierobežās padarīja jebkādu kauju uzsākšanu citur gandrīz neiespējamu.

[izmainīt šo sadaļu] Dumpji un atmoda (1566–1683)

16. gs. beigās jau ievērojamāka kļuva Eiropas valstu tieksme pārņemt savā kontrolē Osmaņu tirdzniecības ceļus. Vairākas Eiropas valstis nodibināja savus ceļus un tā apgāja Osmaņu impēriju. Dienvidu Eiropā vairāku valstis nodibināja savienību, kuras uzdevums bija vājināt Osmaņu ietekmi jūrā, īpaši Vidusjūrā. Viņu uzvara pār Osmaņu floti 1571. gadā Lepanto kaujā iezīmēja lielās impērijas ietekmes sagrāves sākumu, un vairāki vēsturnieki uzskata, ka šī kauja bija izšķirošā impērijas vēlākajam liktenim.

16. gs. beigās bija beidzies uzvarām pilnais izaugsmes un izplešanās laiks. Habsburgu robežas tomēr līdz pat 19. gs. palika nemainīgas, uz tām notika tikai maznozīmīgas cīņas, kurās tika iekaroti vai atkaroti tikai atsevišķi cietokšņi. Robežu attālums no galvaspilsētas bija tik liels, cik Osmaņu armija varēja aizsoļot vienā sezonā — līdz Vīnei, nepienākot ziemai. Impērijai regulāri savas robežas bija jāaizstāv divās pusēs: pret Austriju un pret Persijas islāma nemiernieku Safavidu valsti.

Apbruņojuma ziņā Osmaņu armija arvien atpalika no Eiropas valstīm, jo, pieaugot impērijas reliģiskajam un intelektuālajam konservatīvismam, bija apgrūtināta jebkādu jaunievedumu realizācija. Mainoties Eiropas armiju taktikai, agrāk bailes iedvesušie sipahi kļuva par bezjēdzīgu armijas daļu. Bruņotajos spēkos arvien problemātiskāka kļuva sadarbība vienību starpā un disciplīna, jo tika atvieglota iesaukšanas sistēma un uz citu attīstības rēķina Jeničeru korpuss kļuva arvien stiprāks.

Lielais spāņu sudraba imports no jaunatklātajām zemēm arvien vairāk devalvēja Osmaņu naudu un izraisīja augošu inflāciju. Tas negatīvi ietekmēja visus Osmaņu impērijas iedzīvotāju slāņus. Periods iezīmējās ar tiesiskā nihilisma izplatību un pretestību valsts varai Anatolijā 16. gs. beigās un 17. gs. sākumā (Dželali sacelšanās), kā arī jeničeru sacelšanās pret vairākām valdībām.

17. gs. Osmaņu impērijai nebija tikai stagnācijas un pagrimuma ēra, bet arī laiks, kad valdība tika pakļauta jaunam spiedienam no iekšpuses un ārpuses. Drosmīgais sultāns Murads IV (1612–1640) 1635. gadā atkal atguva Erevānu un 1639. gadā — Bagdādi no Safavidiem un ir vienīgais piemērs šajā gadsimtā sultānam, kas būtu ieviesis stingru politisku un militāru varu impērijā. Murads IV bija pēdējais sultāns, kurš gāja kaujā savas armijas priekšgalā. Mūslaiku vēsturnieki uzsver, ka nosacīti mazā sultānu efektivitāte noveda pie varas sadales starp zemākajiem valdības līmeņiem. Sākotnēji vara nokļuva harēma ietekmīgāko personu rokās, tad lielvezīra rokās. Šajā laikā bija radušies vairāki nozīmīgi vadītāji, tai skaitā ātri reaģējošo lielvezīru Mehmedu Kēprulu (turku valodā: Mehmed Köprülü) (1656–1661) un viņa nedaudz mērenākais dēls Fazils Ahmeds Kēprulu (turku valodā: Fazıl Ahmed Koprülü) (1661–1676) Viņu vadībā valsts atguva jaunus spēkus. Neskatoties uz vairākiem iekšējiem konfliktiem Osmaņu birokrātijā un starp birokrātiju un armiju, 17. gs. tika piedzīvota impērijas izplešanās līdz tās tālākajām robežām, ieviešot Kēprulu (Köprülü) pārvaldi Krētā, Ukrainas dienvidos un Podolijā.

Lielvezīra Karā Mustafa Pašā vadībā Osmaņu armija tika sakauta Vīnes kaujā 1683. gadā, jo tai pretī bija stājušies Polijas un Svētās Romas impērijas spēki, kā rezultātā varas svara kausi tagad bija nosvērušies par labu Eiropas spēkiem visā reģionā. Saskaņā ar Karlovicas miera līgumu 1699. gadā tika izbeigts Lielais turku karš, un Osmaņu impērija cedēja visu Ungāriju Austrijai un Polijai.

[izmainīt šo sadaļu] Panīkums (1699–1908)

Garais Osmaņu impērijas panīkuma periods parasti tiek iedalīts divos posmos: neizdevušās reformas un modernizācija.

[izmainīt šo sadaļu] Reformas (1699–1827)

Balkānos tika zaudētas arvien vairāk kaujas un arvien vairāk valstis tika atdotas Austrijai. Dažas teritorijas kļuva neatkarīgas: Ēģipte un Alžīrija un nokļuva Lielbritānijas vai Francijas ietekmē. 18. gs. notika centrālās varas atbalstīta vietējās varas autonomijas palielināšana, kas patika vietējiem gubernatoriem un vadoņiem. Vairāki kari ar Krieviju norisinājās 17.—19. gs. Osmaņu zinātne un tehnoloģijas bija lielā mērā „aizkavējušās” viduslaikos, jo Osmaņu zinātnes pamatos tika likts uzsvars uz islāma filozofijas un matemātikas zināšanu apkopošanu, kā arī uz ķīniešu izgudrojumu apguvi: šaujampulveris un magnētiskais kompass. Rakstnieku (kaligrāfu) ģildes iespieddarbus nodēvēja par „Sātana izgudrojumu” un tādēļ impērija šo tehnoloģiju ieviesa tikai 100 gadus pēc J. Gūtenberga, kurš to izdarīja Eiropā jau 1450. gadā.

„Tulpju laikmeta” (turku valodā: Lâle Devri [la:le devri]) laikā Osmaņu impērija piedzīvoja ievērojamas izmaiņas politiskajās attiecībās ar Eiropu. Šajā laikā sultāns Ahmeds III kļuva ievērojams ar mīlestību pret tulpēm un miermīlīgu attieksmi pret visām reģiona valstīm. Impērija pastiprināja Balkānu pilsētu nocietinājumus, lai nodrošinātos pret iespējamiem uzbrukumiem no Eiropas valstu puses. Tika ieviestas izmaiņas nodokļu politikā: tika pazemināti vairāki nodokļi un uzlabots valsts tēls. Tika atļautas pirmās privātās ieguldījumu un uzņēmējdarbības institūcijas.

Sultāns Selims III (1789–1807) ieviesa pirmo nozīmīgāko modernizāciju bruņotajos spēkos pie robežām ar Eiropu. Šīs reformas kavēja ievērojama pretestība no reliģiskās vadības un Jeničeru korpusa puses. Jeničeru korpuss bija kļuvis grūti pārvaldāms un neefektīvs, kā arī negribēja šķirties no tam piešķirtajām plašajām pilnvarām un tādēļ nevēlējās mainīties. Selims par šīm izmaiņām samaksāja ar troni un savu dzīvību, par ko ar asiņainu izrēķināšanos atmaksāja viņa mantinieks Mahmuds II, kurš 1826. gadā noorganizēja masu slaktiņu Jeničeru korpusa iznīcināšanai. Tālāk impērijā notika izglītības un tehnoloģiju reformas, kuru rezultātā tika nodibinātas augstākās izglītības iestādes, piemēram, Stambulas Tehniskā Universitāte. Neskatoties uz šīm reformām, panīkums tomēr turpinājās.

[izmainīt šo sadaļu] Modernizācija (1828–1908)

Osmaņu impērijas panīkums iezīmējas ar visu impērijas struktūru reorganizāciju un pārveidi centībā nostiprināt impērijas stāvokli iepretim tās plaukstošajiem sāncenšiem.

Tanzimata periods (arābu valodā: Tanzîmât 'reorganizācija') pastāvēja no 1839. līdz 1876. gadam. Šajā periodā tika ieviestas vairākas ievērojamas izmaiņas: tika ieviesta daudz modernāka bruņoto spēku sistēma, tika pārstrukturēta banku sistēma, un ģildes nomainīja ar rūpnīcām. Finansiālā ziņā impērijai bija grūtības ar ārējo parādu kārtošanu attiecībās ar Eiropas bankām, un tajā pašā laikā tai bija jāaizstāvas pret ārzemju iebrukumiem un okupācijām. Piemēram, Ēģipti 1798. gadā okupēja Francija un Kipru nācās 1878. gadā aizdot Lielbritānijai kā atlīdzību par palīdzību Berlīnes kongresa sarunās pēc Osmaņu impērijas sakāves karā ar Krieviju (1877–1878). Mainot savu ārpolitiku, impērijai izdevās izvairīties no iesaistīšanās militārās sadursmēs un noslēgt sadarbības līgumus ar Franciju, Nīderlandi, Apvienoto Karalisti un Krieviju. Piemēram, Krimas karā Osmaņu impērija apvienojās ar Lielbritāniju, Franciju un citām valstīm pret Krieviju.

19. gs. vairākās valstīs arvien vairāk pieauga nacionālisms, un no tā nebija pasargāta arī Osmaņu impērija. Kūsājošā nacionālā pašapziņa kopā ar augošo etniskā nacionālisma izpratni kļuva par vienu no ievērojamākajām idejām, kas Osmaņu impērijā bija iekļuvušas no Eiropas. Arvien vairāk pieauga revolucionāro nacionālistu partijas. Sacelšanās Osmaņu impērijas teritorijā bija ar tālejošām sekām 19. gs. un spēcīgi ietekmēja Osmaņu valsts politiku 20. gs. Vairāki Osmaņu turki šaubījās: vai tik šo etnisko konfliktu saknes nav meklējamas ārpus impērijas robežām un tām nav nekāda sakara ar valdību? Kamēr šis laiks tomēr bija samērā veiksmīgs, Osmaņu valsts spēja ietekmēt etniskās pretestības akcijas bija apšaubāmas. Reformas neaizturēja nacionālisma vilni Danubijas pārvaldītajās teritorijās un Serbijā, kas bija impērijas pakļautībā vairāk kā sešas desmitgades. 1875. gadā Serbija, Melnkalne, Bosnija, Bulgārija, Valahija un Moldova pasludināja neatkarību no Osmaņu impērijas un pēc kara ar Krieviju (1877–1878), Serbijai, Rumānijai un Melnkalnei tika formāli piešķirta neatkarība, bet pārējās Balkānu valstis palika Osmaņu varā.

Impērijas pirmais konstitucionālā parlamenta laikmets (turku valodā: Birinci Meşrûtiyet Devri [birindʒi meʃry:tiyet devri]) bija īsa, bet tās idejas parādīja, ka ir ļoti spēcīgas. Jauna rietumos izglītotu politiķu grupa Jaunie Osmaņi ticēja, ka impērijas augošās iekšējās nesaskaņas var atrisināt konstitucionāla monarhija. 1876. gadā ar militāra apvērsuma palīdzību sultāns Abdulazizs (Abdülaziz) (1861–1876) tika gāzts no troņa un viņa vietā tronī nāca Murads V. Muradu V gāza no troņa dažus mēnešus vēlāk un tronī kāpa viņa brālis Abdulhamids II (Abdülhamid) (1876–1909) Viņam tika piedāvāts apstiprināt konstitucionālas monarhijas konstitūciju (turku valodā: Kanûn-ı Esâsî [kanu:nî esa:si:] 'pamata likums'), un viņš to parakstīja 1876. gada 23. novembrī. Tomēr šis Jauno Osmaņu sarakstītais pamata likums pastāvēja tikai divus gadus.

Neskatoties uz impērijas iesauku „Eiropas slimnieks”, impērijas patiesā atpalicība no Eiropas nebija ekonomiska, bet kulturāla. Impērijas galvenās problēmas bija tās nespēja tikt galā ar ārēji augošo imperiālismu un iekšēji progresējošo nacionālismu.

[izmainīt šo sadaļu] Gals (1908–1922)

Osmaņu impērijas sabrukuma pēdējais posms sākās ar otro konstitucionālo laikmetu (turku valodā: İkinci Meşrûtiyet Devri [ikindʒi meʃry:tiyet devri]). Šo laikmetu vadīja Savienības un progresa komiteja (turku valodā: İttihâd ve Terakkî Cemiyeti [ittiha:d ve terakki: dʒemijeti]) un kustība, kuru vēlāk nosauca par Jaunajiem Turkiem (turku valodā: Jön Türkler [ʒœn ty:rkler]). 1908. gada 3. jūlijā sākās Jauno Turku revolūcija un tā ātri izplatījās visā impērijā. Rezultātā no troņa tika gāzts sultāns Abdulhamids II. Viņu izsūtīja uz Selaniku, bet tronī viņa vietā kāpa viņa brālis Mehmeds V Rešads (Mehmed V Reşad).

Uzreiz pēc tam, kad 1911. gadā Itālija okupēja Lībiju, sākās Balkānu karš (1912–1913), un tas bija īsts pirmais pārbaudījums Savienības un progresa komitejai. Jaunās Balkānu valstis, kas izveidojās 19. gs. beigās, tiecās iegūt savas teritorijas Osmaņu Albānijā, Maķedonijā un Trāķijā, pamatojoties uz etniskā nacionālisma principiem. Ar Krieviju kā vidutāju starp Serbiju un Bulgāriju 1912. gada martā tika noslēgts miera līgums, un starp Grieķiju un Bulgāriju — maijā. Melnkalne noslēdza līgumus ar Serbiju un Bulgāriju 1912. gada oktobrī. Serbijas un Bulgārijas līgums īpaši izcēla Maķedonijas sadalīšanu, jo tas bija pamatiemesls kara sākumam. Nesaskaņas Balkānos turkiem deva iespēju paņemt atpakaļ dažas teritorijas Trāķijā. Politiskā nestabilitāte Balkānos noveda līdz 1913. gada apvērsumam un sekojošajai „trīs pašā” valdīšanai.

Osmaņu impērija Pirmajā pasaules karā iesaistījās Tuvo austrumu kaujās kā Vācijas sabiedrotā. Osmaņu impērija spēja izcīnīt vairākas ievērojamas uzvaras kara sākumā, īpaši Galipoli kaujā un Kutas aplenkumā. Tomēr bija arī vairāki trūkumi, piemēram, graujošā sakāve Kaukāza karagājienā pret Krieviju. 1917. gada revolūcija Krievijā Osmaņu impērijai deva iespēju atgūt zaudētās teritorijas Azerbaidžānā, bet impērija bija spiesta šīs teritorijas cedēt kara beigās. Īpaši ievērojama bija armēņu pretošanās kustība Vanas provincē. Armēņu pretošanās aktīvisti 1915. gada maijā izveidoja neatkarīgu pagaidu valdību, dodot iespēju Osmaņu valdībai apvainot armēņus sadarbībā ar krievu spēkiem austrumu Anatolijā, kas uzbrūk viņu pašu valstij. Armēņu milicija un brīvprātīgo vienības iesaistījās armēņu nacionālās atbrīvošanas kustībā. 1917. gada beigās tika izveidota Armēņu Revolucionārā Federācija, kas izveidoja Armēnijas Demokrātisko Republiku. Sekojošo Osmaņu spēku sagrāvi izraisīja britu spēku uzbrukumi vairākiem svarīgiem stratēģiskiem mērķiem un arābu sacelšanās 1916.–1918. gadā.

Pirmā pasaules kara laikā Osmaņu valdība pieredzēja lielas grūtības arī valsts iekšienē. Austrmu Anatolijā atradās izolētie armēņu dumpinieki, kā rezultātā tika izdots 24. aprīļa apkārtraksts un notika Tehdžira likuma deportācijas no 1915. gada 1. jūnija līdz 1916. gada 8. februārim. Šajā periodā gāja bojā aptuveni 1,5 miljoni etnisko armēņu, ko daudzi vēsturnieki un zinātnieki dēvē par armēņu genocīdu. Daudzi zinātnieki un amatpersonas to uzskata par pirmo 20. gs. genocīdu, un tas ir otrs vairāk pētītais genocīds pēc holokausta. Turcijas oficiālās iestādes uzskata, ka nav pamatoti šajā gadījumā to saukt par genocīdu. Turcijas valdība uzskata, ka Tehdžira likums nebija galvenais armēņu bojāejas cēlonis Pirmajā pasaules karā.

Pirmā pasaules kara rezultātā notika Osmaņu impērijas sadalīšana. Sākotnējais pamiera līgums paredzēja, ka impērijai tās Tuvo austrumu valdījumi jānodod Lielbritānijas un Francijas pārziņā, jācedē Itālijai Vidusjūras piekraste, jācedē Grieķijai Egejas jūra, jācedē sabiedrotajiem turku jūras ceļi un Marmora jūra kā starprautiskie ūdeņi un jāatzīst Armēnijas Republika ievērojamā teritorijā austrumu Anatolijā (teritorijās dzīvoja pārsvarā kurdi un turki). Šī līguma noteikumus grozīja vēlāk 1923. gada Lozannas līgums. Lielbritānija paturēja visu, ko tā 1916. gadā slepenā līgumā (Saika-Piko vienošanās) bija nolīgusi ar Franciju, sadalot Tuvos austrumus. Citas valstis (Antante) tika ierautas Turku Neatkarības karā.

Turku Neatkarības karš bija kā atbilde uzvarējušajiem sabiedrotajiem par cietsirdīgajiem pamiera līguma noteikumiem. Turku nacionālisti noorganizēja Turku nacionālo kustību ar Mustafu Kemalu priekšgalā. 1920. gada 23. aprīlī Ankarā tika izveidota Turcijas Lielā Nacionālā Asambleja (turku valodā: Türkiye Büyük Millet Meclisi [ty:rkije byjy:k millet medʒlisi]), kas atteicās atzīt Osmaņu valdību Stambulā un neatzina ienākušos citu valstu spēkus. Tika izveidota „tautas armija” un padzītas Grieķijas, Itālijas un Francijas armijas. Tika atņemtas teritorijas, kas bija iekļautas jaunajā Armēnijas Republikā. Drīz arī britu spēki jūras šaurumā tika apdraudēti, un turku revolucionāri drīz atbrīvoja turku jūras ceļus un Stambulu. 1922. gada 1. novembrī tika gāzts Osmaņu sultanāts, un pēdējais Osmaņu sultāns Mehmeds VI Vahdettins (1918–1922) pameta valsti 17. novembrī. 1923. gada 29. oktobrī ar Lozannas miera līgumu oficiāli tika proklamēta Turcijas Republika. Dažus mēnešus vēlāk tika atcelts kalifāts, un sultāns ar viņa ģimeni tika pasludināts par persona non grata un izraidīts. 1974. gadā Lielā Nacionālā Asambleja piešķīra tiesības sultāna pēctečiem saņemt Turcijas pilsonību.

[izmainīt šo sadaļu] Ekonomiskā vēsture

Impērijas ekonomisko uzbūvi noteica tās ģeopolitiskais novietojums. Osmaņu impērija atradās starp Austrumiem un Rietumiem, bloķējot sauszemes ceļus uz austrumiem un spiežot spāņu un portugāļu jūrniekiem kuģot jaunu ceļu meklējumos uz Austrumiem. Impērija kontrolēja garšvielu ceļu. Kad 1492. gadā pirmo reizi uz Ameriku devās Kristofers Kolumbs, Osmaņu impērija bija sasniegusi savus zelta laiku augstumus. Tā bija iespaidīga ekonomiska vara trijos kontinentos. Mūsdienu pētījumi Osmaņu vēsturē parāda, ka attiecības starp Osmaņu impēriju un centrālo Eiropu mainījās, tiklīdz tika atklāti jauni tirdzniecības ceļi. Nav grūti saskatīt sakarību starp to, ka Eiropas valstis bija atradušas jaunus ceļus, kas apiet Tuvos austrumus un to, ka Osmaņu impērija pati pamazām sāka ieslīgt stagnācijā.

[izmainīt šo sadaļu] Valsts iekārta

	Osmaņu impērijas valsts iekārta
Osmaņu nams (sultāns)
Lielvezīrs (1320-1922) Divāns (1586-1908)
Impērijas valdība (1908 - 1920)
Skatīt:	Administratīvais iedalījums

Diplomātiskajās aprindās impēriju bieži sauca „Lielie Vārti”, jeb „Lielā Porta” — tas ir tiešs tulkojums no turku valodas: Bâb-ı Âlî bija vārti, pa kuriem ārvalstu vēstnieki varēja ieiet valdības kvartālā pie Topkapi (Topkapı) pils.

Atšķirībā no citām valstīm Osmaņu impērijā ar prieku uzņēma un veiksmīgi integrēja citu ticību un tautību iedzīvotājus (grieķus un citus kristiešus, musulmaņus un jūdus), pilnveidojot tās administratīvo sistēmu. Strauji augošā impērija sekmīgi izmantoja visu padoto spējas, lai impērija varētu veiksmīgi darboties: grieķi, armēņi, serbi, bosnieši, ungāri u.c. Pat oficiālā sarakste ar citām valstīm tika organizēta brīvā stilā: ar rietumu valstīm komunikācijas notika grieķu valodā ar grieķu darbinieku starpniecību. Tāpat kā Bizantijas impērijā agrāk, Osmaņu impērijā praktizēja īpašu sistēmu, kur valsts kontrolēja birokrātus. Īpašumtiesībās tika ieturētas senās turku klejotāju tradīcijas un normas. Dažas pirmsislāma tradīcijas tika pārveidotas pēc islamiskās Irānas tiesību modeļa ieviešanas Osmaņu impērijā. Osmaņu tiesību sistēmā tiesas vadīja reliģiskie tiesneši (turku valodā: Kadı [kadî]), kurus iecēla sultāns, un tiem bija tieša vara pār visiem noteiktā ticīgo vienībā esošajiem cilvēkiem. Osmaņu impērijas iekārta bija apvienojums starp seno turku, bizantiešu un islāma pasaules tradīcijām.

Osmaņi paši bija pārsvarā administrētāji, nevis ražotāji. Valsts neīstenoja aktīvu ekonomiskās ekspluatācijas programmu (kā darīja lielākā daļa citu Eiropā esošo koloniālo impēriju). Osmaņu ekonomiskais virziens bija raksturīgs ar pārticību un valsts noteiktām cenām tirgū, nodrošinot iespējami lielāku stabilitāti sabiedrībā. Valsts nekad neīstenoja aktīvu uzņēmējdarbības politiku, atstājot komerciju nemusulmaņu rokās. Saskaņā ar Osmaņu uzskatiem, valsts primārais uzdevums bija aizstāvēt un paplašināt musulmaņu zemes, nodrošinot drošību un saticību valsts iekšienē. Šāds uzskats sakņojas islāma sunnītu pamatprincipos.

[izmainīt šo sadaļu] Osmaņu dinastija

Osmaņu sultāns (vēlāk saukts par padišahu; turku valodā: pâdişâh [pa:diʃa:h], karaļu valdnieks) ir impērijas vienīgais valdnieks un sevī iemieso valsts augstāko varu, lai arī ne īpaši bieži to izmanto.

Neskatoties uz varu, kas ir sultāna rokās, vēsturē redzam, ka faktiski augstāko varu realizē lievezīrs un vairākos gadījumos var redzēt, ka vietējie pašpārvalžu vadītāji rīkojas pilnīgi neatkarīgi un pat pretēji valdnieka norādījumiem. Vienpadsmit gadījumos valdnieku gāza no troņa, jo valdība uzskatīja, ka viņš varētu apdraudēt valsti. Jaunu sultānu parasti izvēlējās no iepriekšējā sultāna dēlu vidus. Pirms sultāns kāpa tronī, viņam bija jāiztur īpaši smaga un apjomīga apmācības programma. Divos gadījumos vēsturē ir bijuši mēģinājumi gāzt Osmaņu dinastiju pavisam, bet abas reizes tas nav izdevies, jo lielā mērā visi valdības ierēdņi vēlējās uzturēt valstī stabilitāti.

[izmainīt šo sadaļu] Impērijas harēms

Harēms bija ietekmīgākā institūcija Osmaņu galmā. To vadīja pie varas esošā sultāna māte (turku valodā: Valide Sultan), saukta arī par galveno dāmu (turku valodā: Baş Kadın [baʃ kadîn]). Viņai bija neierobežota vara pār visu harēmu, līdz ar to pār visiem, kas dzīvoja valdnieka galmā. Gadījumos, kad sultāna māte iesaistījās valsts politikā, tā guva virsroku un varēja būt ļoti ievērojams pretspēks sultānam. Laikā no 16. līdz 17. gs. harēma sievietes faktiski pilnībā kontrolēja valsti un tādēļ šo periodu vēsturē sauc par „Sieviešu sultanātu” (turku valodā: Kadınlar Saltanatı [kadînlar saltanatî]).

Harēmam pašam bija sava iekšēja struktūra un iekārtas principi. Uzreiz pēc sultāna mātes hierarhiju turpināja sultāna pirmdzimtā dēla māte (turku valodā: Haseki Sultan), kurai bija vislielākā iespēja kļūt par nākamo Valide Sultan. Tad sekoja sultāna četras oficiālās sievas (turku valodā: Haseki Kadın [haseki kadîn]) un zem viņām — astoņas mīļākās konkubīnes (turku valodā: ikbâl vai hâs odalıks), un tad sekoja citas konkubīnes, kuras sultāns bija iecienījis un piešķīris tām nosaukumu gözde [gœzde]. Tālāk hierarhijā sekoja citu amatpersonu konkubīnes. Skolnieces (turku valodā: acemî [adʒemi:]) un jauniņās (turku valodā: câriye [dʒa:rije] vai şâhgird [ʃa:hgird]) bija jaunas meitenes, kas gaidīja, lai viņas kāds apprec, vai vienkārši nebija vēl pabeigušas harēma skolu.

[izmainīt šo sadaļu] Pils skolas

Pils skolās tika apmācīti no iekarotajām kristiešu zemēm iegūti jauni kristiešu vergi vīrieši (devşirme [devʃirme]). Šādas skolas darbojās vecajā pilī Edirnē, Galatas pilī un Ibrahima Pašā skolā Stambulā. Puiši skolu beidza septiņu gadu laikā un varēja kļūt par sultāna vai citu augstmaņu kalpiem, kā arī varēja iet kalpot kavalērijas sešās divīzijās vai iestāties Jeničeru korpusā. Talantīgākie devşirme devās tālāk uz Topkapi (Topkapı) pili, kur viņus apmācīja augstākiem amatiem Osmaņu galmā vai armijā.

[izmainīt šo sadaļu] Divāns (Padome)

Lai arī sultāns bija augstākās varas monarhs, viņam bija vairāki padomnieki un ministri. Visietekmīgākie no tiem bija Divāna vezīri, kurus vadīja lielvezīrs. Divāns bija padome, kurā sapulcējās visi vezīri un apsprieda impērijas politiku. Lielvezīra pienākums bija par sapulcē pieņemtajiem lēmumiem informēt sultānu. Sultāns ļoti bieži ņēma vērā vezīra ieteikumus, bet viņam nebija jāpakļaujas Divāna spriedumiem. 14. gs. Divāns sastāvēja no četriem vezīriem, bet 17. gs. to skaits jau pieauga līdz 11, no kuriem četri kalpoja kā Doma vezīri (nākošie svarīgākie vezīri pēc lielvezīra).

[izmainīt šo sadaļu] Impērijas valdība

Neskatoties uz daudzajām reformām, ko piedzīvoja impērijas iekārta, laika gaitā nemainīgas palika vairākas struktūras. Pirmā lieta, kas nekad netika mainīta, bija sultāna augstākā vara. Neskatoties uz gadījumiem, kad Divāns pieņēma ļoti svarīgus jautājumus, augstākā vara un galīgais vārds vienmēr piederēja sultānam.

Laikā, kad Osmaņu valsts bija tikai bejliks, Divāns sastāvēja no cilts vecākajiem. Vēlāk tā struktūru mainīja, iekļaujot arī militāro vadoni un reliģisko vadītāju. Tad visus locekļus nosauca par vezīriem. Sākot ar 1320. gadu tika iecelts lielvezīrs (saukts arī par sadrazam), lai pildītu dažas sultāna funkcijas. Valdības apzīmējums „Lielā Porta” radās no vārtiem, kas ved uz lielvezīra mītni, un tā ir vieta, kur sultāns oficiāli pieņem ārvalstu vēstniekus. Visā vēsturē lielvezīra tiesības bijušas gandrīz līdzīgas un citreiz pat lielākas nekā sultānam.

Pēc Jauno Turku revolūcijas 1908. gadā Osmaņu impērija kļuva par konstitucionālu monarhiju bez izpildvaras un tika izveidots parlaments ar pārstāvjiem no katras provinces.

Savas varas augstumos Osmaņu impērijā bija 29 provinces un trīs pakļautās teritorijas (Moldāvija, Transilvānija un Valahija).

[izmainīt šo sadaļu] Valsts simboli

Tugras (turku valodā: Tuğra [tu:ra]) bija Osmaņu sultānu kaligrāfiski veidotas monogrammas (paraksti). Tās iegravēja sultāna zīmogā, un tās ietvēra sultāna vārdus un viņa tēva vārdu. Sauklis „vienmēr uzvarošais” arī tika iekļauts tugrā. Pirmā tugra tika izgatavota Orhanam Gazi.

[izmainīt šo sadaļu] Sabiedrība

Viens no lielākajiem Osmaņu impērijas sasniegumiem bija tās iedzīvotāju vienotība, kas valdīja starp tik dažādajiem impērijas iedzīvotājiem. Viens no iemesliem varētu būt impērijas iespaidīgā militārā vara un iebiedēšanas politika jauniekarotajās teritorijās. Vēsturnieki arvien vairāk piekrīt viedoklim, ka šādu vienotību un saticību bija iespējams panākt ar valstī stingri ievērotajiem islāma likumiem, kas nosaka, ka musulmaņi, kristieši un jūdi (tie sastādīja lielāko impērijas iedzīvotāju skaitu) – visi tika uzskatīti par vienlīdzīgiem, kā tas teikts Korānā par Grāmatas cilvēkiem (arābu valodā: Ahl al-Kitâb). Sākoties Mehmeda II valdīšanas laikam, impērijā dzīvojošajiem grieķiem tika piešķirtas plašākas pilnvaras un daudziem ebrejiem ļāva apmesties uz dzīvi Osmaņu impērijā.

[izmainīt šo sadaļu] Pilsonības pamati

Osmaņu valsts pārvalde atļāva lielākajām reliģiskajām kopienām dibināt savas biedrības, kuras sauca par milletiem (turku valodā: millet), kurā katrai kopienai bija tiesības pieņemt sultāna aizsardzībā savus reliģiskos likumus, tradīcijas un valodu. Milletus vadīja reliģiskie vadītāji, kas bija arī vadītāji citos laicīgos jautājumos, un viņi bija galvenās amatpersonas, kas īstenoja Osmaņu varu. Pēc Konstantinopoles ieņemšanas Mehmeds II savu armiju izmantoja pilsētas fiziskai atjaunošanai. Tika atjaunotas visas vecās ēkas, ielas, akvedukti, un tika izbūvēti jauni tilti, tika modernizētas sanitārtehniskās būves un konstrukcijas, kā arī ieviesta apjomīga pilsētas apgādes sistēma, kas nodrošināja pilsētu ar nepieciešamo.

Osmaņu impērijā pastāvošā augstā iecietība pret etniskajām minoritātēm bija viena no stiprajām šīs valsts īpašībām, kas ļāva diezgan viegli pievienot jaunas teritorijas līdz laikam, kad impērijā sāka iegūt popularitāti etniskais nacionālisms. Šāda daudzveidības politika noveda līdz nemieriem, un ne pirmais, ne otrais parlaments nespēja atrisināt radušos problēmu.

Osmaņu dinastija, tāpat kā viņu padotie un pavalstnieki, pamatā bija turku tautības. Dinastija ātri zaudēja savu turcisko identitāti vairāku laulību rezultātā ar citu tautību pārstāvjiem. Tā sauktā „Turku impērija” faktiski sastāvēja no daudzu dažādu tautību cilvēkiem. Osmaņu impērija veiksmīgi pastāvēja tādēļ, ka tajā tika apvienots dažādo tautību spēks un ietekme, kas ātri nomainīja sākotnējās klejotāju tautas tradīcijas.

[izmainīt šo sadaļu] Verdzība

Osmaņi bija cēlušies no klejotāju ciltīm, kurās ļoti minimāli tika praktizēta verdzība. Arī islāma pamatprincipi nepieļāva verdzību kā tādu, jo Korānā skaidri noteikts, ka „visi cilvēki ir vienlīdzīgi”. Osmaņi nepieļāva verdzību savā impērijā. Tomēr Osmaņu impērijas valsts vara balstījās uz milletiem, un katrs millets savā iekšienē varēja pieņemt savus likumus, kā rezultātā atsevišķās Osmaņu impērijas daļās pastāvēja verdzība. Tirdzniecība ar vergiem Osmaņu impērijā bija aizliegta ar vienu no šariata likumiem. Piemēram, saskaņā ar šariatu, jebkurš vergs, kas pieņēma islāmu par savu ticību, bija uzreiz jāatbrīvo. Tādēļ jebkurā gadījumā, kad kāds mēģināja nosaukt kādu Osmaņu vadītāju par vergturi, tas tika uztverts ar lielu aizvainojumu, un Osmaņi uz šādu apvainojumu reaģēja ārkārtēji asi.

Parasti verdzība robežojās tikai ar cilvēku kalpošanu noteiktā namā, tai skaitā sieviešu turēšanu harēmā (odaleska, turku valodā: odalık). Daudzi šādi turētie kalpi bija kara gūstekņi vai robežpārbēdzēji. Vidusjūras reģionā viņus izmantoja flotē kā airētājus uz kuģiem. Sākoties Tanzimata periodam, Osmaņu impērija sāka pamazām izskaust verdzību pavisam. Tomēr pilnībā verdzību neatcēla līdz pat republikas proklamēšanai.

Devširme sistēma (turku valodā: Devşirme) netika uzskatīta par verdzības paveidu, jo saskaņā ar Osmaņu valsts iekārtu, sultānam tāpat piederēja pilnīga vara pār visiem valsts iedzīvotājiem. Sultāna vergs, jeb kul (padotais), Osmaņu sabiedrībā tika augsti cienīts un šāds cilvēks parasti piederēja armijas elitei ar ļoti labu atalgojumu. Tādēļ viņu uzskatīt par vergu (rietumnieku izpratnē) ir nepareizi.

Kaukāzā bija plaši izplatīta verdzība lauku apvidos, kas bija ienesta no Anatolijas un Rumelijas pēc 1864. gada čerkesu migrācijas. Tādēļ šajā sakarā starp ienācējiem un Osmaņu valsts varu bija neskaitāmas nesaskaņas.

[izmainīt šo sadaļu] Kultūra

Osmaņu impērijas paspārnē dzīvojušas daudzas un dažādas tautas ar atšķirīgu kultūru un tradīcijām. Tādēļ ļoti grūti definēt, kas ir osmaņu kultūra. Atsevišķos mākslas un kultūras virzienos pastāvēja īpaša osmaņu kultūra: grieķu osmaņu kultūra, armēņu osmaņu kultūra u.c. Vairākas kultūras Osmaņu impērijā piedzīvoja savus ziedu laikus un guva īpašu atzinību un cieņu osmaņu valsts vadītāju vidū, jo arī viņi katrs pārstāvēja savu tautību un kultūru.

Viens no osmaņu kultūras atzariem nāk no Oguzas turkiem, kas bija centrālās Āzijas tjurku klejotāju tauta. Līdz ar Oguzu ienākšanu Anatolijā caur Persiju vairāku gadsimtu laikā viņi ļoti ietekmējās no persiešu kultūras. Pēc tam, kad 1453. gadā Mehmeds II iekaroja Konstantinopoli, vairākas tradīcijas no bizantiešu un eiropiešu kultūras tika ieviestas arī osmaņu kultūrā. Impērijai vēlāk paplašinoties, arvien jaunākas vēsmas ienāca valsts kultūrā no jaunajām zemēm, bagātinot jau tā raibo kultūru.

Osmaņu multikulturālisms skaidri atspoguļojas valsts politikā. Iemesls impērijas ilgajai pastāvēšanai bija tās iekšienē valdošais iecietības augstais līmenis, kas sakņojās osmaņu klejotāju tautas kultūrā un bija nesalīdzināms ar iecietību jebkurā citā viduslaiku valstī gan rietumos, gan austrumos.

[izmainīt šo sadaļu] Arhitektūra

Osmaņu arhitektūru ietekmēja seldžuku dinastijas, persiešu, bizantiešu, grieķu un islāma arhitektūra. Tomēr arhitektūra, apvienojot šos dažādos stilus, izveidojās par atsevišķu osmaņu arhitektūras stilu. Periods no 1300. līdz 1453. gadam pieskaitāms Osmaņu impērijas izaugsmes periodam, kad osmaņu mākslā tika meklēti jauni attīstības virzieni un idejas. 1453.–1600. gadu periodu dēvē par klasisko periodu, kad impērija strauji paplašinājās, un šajā laikā osmaņu māksla bija labi attīstījusies. Impērijas stagnācijas laikā osmaņu stils atpalika no iepriekš sasniegtajām mākslas augstienēm. Tulpju periodā kultūru ietekmēja eiropiešu ornamentālisms: baroks, rokoko, ampīrs u.c.

Turku mākslas vieta islāma mākslā vienmēr tiek vērtēta atšķirīgi. Reģionos, kur kultūra bija jau veidojusies no pirms islāma tradīcijām, īpaši populāra kļuva Sīrijas antīko kristiešu kultūra un Irānas sasanīdu māksla. Apvienojot arābu, persiešu un turku elementus, radās jauns islāma kultūras virziens. Lielākā daļa islāma valstu bija turku dibinātas, un gandrīz tūkstoti gadus jau kopš 9. gs. turku kultūra bija centrālajā vietā visā islāma pasaulē.

Turku mākslas attīstību ietekmēja vairākas dažādas valstis. Veselu gadsimtu ļoti ievērojams paraugs arhitektiem bija samanīdu Ismaila kapenes Bukharā, kas bija revolucionāra dizaina piemineklis. Tas bija dažādu stilu apvienojums: sasanīdu uguns tempļu, karahaniešu un seldžuku kapeņu un budistu stupu elementi tika iekļauti vienotā darbā. Gazneviešu piļu plānojums tika aizgūts no sasanīdiem, kā arī to noformējumu ievērojami ietekmējusi abasīdu piļu arhitektūra. Tomēr, neskatoties uz šo lielo dažādo stilu ietekmi, visi turku mākslas pieminekļi ir skaidri atšķirīgi savā īpatnējā stilā no jebkura stila, kas šo mākslu ietekmēja.

Osmaņu arhitektūras pamatprincipi pamatā bija nešķirami no mošeju būvniecības. Mošejas impērijā bija neatņemama sabiedriskās dzīves sastāvdaļa, tā bija centrālā ēka pilsētas plānošanas un sabiedrisko pakalpojumu ierīkošanas jomās. Nākošās svarīgākās celtnes pēc mošejām bija valsts zupas virtuves, teoloģijas skolas, slimnīcas, turku pirtis un kapličas.

Osmaņu arhitektūras klasiskā perioda paraugus ārpus Stambulas un Edirnes var redzēt arī Ēģiptē, Eritrejā, Tunisijā, Alžīrijā, Balkānos un Ungārijā: te tika celtas jaunas mošejas, tilti, strūklakas un skolas.

[izmainīt šo sadaļu] Valoda

Etniskās grupas impērijā savās valodās turpināja runāt draugu, kaimiņu un ģimenes lokā. Ciematos, kuros dzīvoja divas vai vairākas etniskās grupas, iedzīvotāji parasti zināja viens otra valodu. Lielākās kosmopolītiskās pilsētās iedzīvotāji, ja viņi bija izglītoti, runāja osmaņu vai persiešu valodā, kā arī, ja viņi bija musulmaņi — arābu valodā. Pēdējos divos impērijas pastāvēšanas gadsimtos arvien lielāku popularitāti ieguva franču un angļu valoda. Sabiedrības elite skolās mācījās franču valodu un lietoja tikai no Eiropas vestās preces, lai apliecinātu savu piederību progresīvajam slānim. Pamazām izplatījās turku valoda, bet valsts bija ieinteresēta izplatīt tikai divas valodas: persiešu valodu valsts vajadzībām un arābu valodu reliģiskajām vajadzībām. Šajā laikā radās arvien vairāk populāru persiešu dzejnieku.

Osmaņu turku valoda bija turku valodas paveids, kurā bija liela persiešu un arābu valodas ietekme. Osmaņu impērijā īpaši svarīgas bija trīs valodas: turku valoda, persiešu valoda un arābu valoda. Šīs valodas nelietoja paralēli, kā ierasts citās daudzvalodu valstīs. Lielākā daļa impērijas birokrātu runāja turku valodas paveidā, kurā bija ļoti liels daudzums dažādu aizguvumu un piejaukumu no arābu un persiešu valodu gramatikas un vārdu krājuma. Gramatika vispārēji pamatā palika no turku valodas, bet, kad tajā tika iejaukti neskaitāmi arābu un persiešu vārdi, teikums palika neskaidrs jebkuram impērijas iedzīvotājam, kurš nav mācījies arābu, persiešu vai abas šīs valodas. Sarunvalodas un oficiālās valodas veidi ar laiku kļuva tik atšķirīgi, ka vienkāršam pilsonim, bija jāmaksā īpašam ierēdnim — „lūgumu rakstītājam” (turku valodā: arzıhâlci [arzîha:ldʒi]), lai varētu sazināties ar valsts institūcijām.

[izmainīt šo sadaļu] Mūzika

Tā kā mūzika bija īpaši svarīga sastāvdaļa osmaņu elites izglītības sistēmā, pat vairāki sultāni paši bija profesionāli mūziķi un komponisti, piemēram, Selims III, kura mūziku spēlē vēl mūsdienās. Tā kā bija liela atšķirība starp galvaspilsētu un pārējo valsts teritoriju, radās divi pavisam atšķirīgi mūzikas virzieni: osmaņu klasiskā mūzika un tautas mūzika.

Osmaņu klasiskā mūzika bija bizantiešu, arābu un persiešu mūzikas apvienojums. Šie skaņdarbi tika komponēti īpašās ritma vienībās: usul, kas ir kaut kas līdzīgs rietumu mūzikas metram, un melodiskās vienībās: makam, kas ļoti līdzinās rietumu tonalitātei. Tika lietoti dažādi Anatolijas un centrālās Āzijas instrumenti (saz, bağlama, kemence, ud, tanbur, kanun, ney un vēlāk arī vijoles un klavieres).

Provincēs savukārt radās dažādu veidu tautas mūzika. Populārākie tautas mūzikas stili: Balkānu un Trāķijas turkuss, Egejas turkuss, centrālās Anatolijas turkuss, austrumu Anatolijas turkuss un Kaukāza turkuss. Stambulā neradās tautas mūzika, jo te bija dzirdama tikai osmaņu klasiskā mūzika.

[izmainīt šo sadaļu] Virtuve

Runājot par osmaņu virtuvi, parasti atsaucas uz galvaspilsētas Stambulas ēdieniem, kā arī uz atsevišķu reģionālo galvaspilsētu ēdieniem, kur dažādu tautu tradīciju sajaukumā radās īpaši ēdieni, kas garšoja visiem. Galvenā vieta, kur tika radīti jauni ēdienu paraugi, bija sultāna pils virtuve, kuras pavāri no dažādām valsts malām bija sabraukuši, lai radītu jaunus un nepārspējamus ēdienus. Sultāna virtuves receptes ātri nokļuva pie plašākas sabiedrības dažādos īpašos gadījumos, piemēram, Ramazāna pasākumos.

[izmainīt šo sadaļu] Apģērbs

Skatīt: Osmaņu impērijas tērpi

[izmainīt šo sadaļu] Dzīvesveids

Osmaņu galma dzīve lielā mērā balstījās uz Persijas šahu tradīcijām, bet to ļoti ietekmēja arī grieķu un eiropiešu kultūras.

[izmainīt šo sadaļu] Galms (Topkapı)

Kultūra, kas radās galmā un ap to, kļuva zināma ar apzīmējumu „osmaņu stils” jeb „osmaņu veids”. Ja kāds gribētu panākumus karjerā, viņam noteikti būtu jāiemācās šis stils. Tajā neatņemama sastāvdaļa bija persiešu, arābu un osmaņu turku valodu zināšanas, kā arī zināšanas par uzvedību dažādos apstākļos: galmā, sultāna klātbūtnē un dažādos valsts vai reliģiskos pasākumos. Osmaņu stils nošķīra augstākās aprindas no zemākajām. Lauciniekus un ciematu iedzīvotājus sauca par turkiem, bet augstmaņus — par osmaņiem.

Skatīt arī rakstu: harēms.

[izmainīt šo sadaļu] Provinču galvaspilsētas

Papildus osmaņu galmam, attīstījās arī lielas pilsētas, kurās osmaņu vara sekmēja daudzveidību tāpat kā daudzās mūsdienu lielpilsētās: Sarajeva, Skopje, Tesaloniki, Dimaška, Bagdāde, Beirūta, Jeruzāleme, Meka bija pilsētas, kurās aktīvi tika īstenota daudzveidības un iecietības politika, kuru īstenoja vietējās pašpārvaldes, ņemot par paraugu osmaņu galmu.

[izmainīt šo sadaļu] Reliģija

Uzreiz pēc Konstantinopoles krišanas 1453. gadā Mehmeds II nelikvidēja Grieķu pareizticīgo ekumēnisko patriarhātu, bet par tās galvu iecēla Genādiju II Sholāriju, apstiprinot viņu par Romas milleta etnarhu. Saskaņā ar milletu sistēmu, citas ticības piekritēji bija impērijas padotie, bet viņiem nebija jāpakļaujas islāma likumiem. Pareizticīgo millets turpināja darboties saskaņā ar Justiniāna kodeksu, kas visus iepriekšējos 900 gadus bija spēkā Bizantijas impērijā. Turklāt, tā kā viņi bija lielākā nemusulmaņu grupa visā impērijā, pareizticīgo milletam bija vairākas īpašas priekšrocības politikā un komercijā.

Tādus pašus milletus izveidoja arī pārējām grupām: osmaņu jūdiem, kas visi bija pakļauti galvenajam rabīnam (Haham Başı); armēņu pareizticīgajiem, kas bija pakļauti galvenajam bīskapam, kā arī citām reliģiskajām grupām.

[izmainīt šo sadaļu] Islāma pieņemšana

Pirms islāma pieņemšanas tjurki praktizēja vairākus šamanisma veidus. Pēc abasīdu uzvaras Talasas kaujā (751), vairākas tjurku ciltis, tai skaitā seldžuku pēcteči Oguzu turki, pakāpeniski pārgāja islāmā un ienesa šo ticību jau kopš 11. gs. Anatolijā.

[izmainīt šo sadaļu] Valsts un reliģija

Principā Osmaņu impērija saskaņā ar šariata likumiem bija iecietīga pret kristiešiem un jūdiem, bet ne pret politeistiem (daudzdievjiem). Pievēršana islāmam ar varu ir pretrunā ar šariata likumiem un netika praktizēta. Lai arī to laiku Osmaņu politika bija ļoti tālu līdz mūsdienu iecietības standartiem, salīdzinot ar Eiropu tā bija diezgan iecietīga valsts, jo Eiropā tajā laikā notika neskaitāmi asiņaini slaktiņi starp protestantiem un katoļiem, kā arī nepārtraukti tika vajāti un nogalināti neticīgie, un jūdi bija spiesti bēguļot, jo viņus ik pa laikam masveidā nogalināja.

Valsts attiecības ar Grieķu pareizticīgo baznīcu bija ļoti mierīgas un saticīgas un jebkāda valsts vardarbība pret grieķiem notika ārkārtēji retos un īpašos gadījumos. Valsts baznīcas iekārtu nemainīja un nekontrolēja līdz pat Grieķu neatkarības karam (1821—1831). Osmaņu impērija jūdiem kalpoja kā glābiņš no vajāšanas un mocībām Eiropā. Piemēram, 1492. gadā, kad notika jūdu izraidīšana no Spānijas, sultāns Bajezids II viņus uzņēma Osmaņu zemēs.

[izmainīt šo sadaļu] Tiesību sistēma

Tiesību iekārta Osmaņu impērijā balstījās uz vietējā līmeņa tiesību iekārtas. Tādu tiesību iekārtu, kas nebija pretrunā ar valsts kopējo tiesību iekārtu, nemainīja un neaizvietoja. Otožona iekārta sastāvēja no trīs tiesu iekārta:

• musulmaņu tiesa, kuru vadīja kadi (turku valodā: kadı [kadî]), jeb islāma tiesneši;
• nemusulmaņu tiesa, kuru vadīja iecelti jūdu vai kristiešu sabiedrības vadītāji;
• tirdzniecības tiesa, kas noteica tirdzniecību un bija izveidojusies no vairākiem agrākiem Osmaņu impērijas kapitulāciju līgumiem ar citām valstīm.

Visu šo tiesu sistēmu darbību noteica ar administratīviem kanoniem (turku valodā: kanun).

Minētās tiesu sistēmas nebija pilnībā nošķirtas, jo musulmaņu tiesa varēja lemt par saistībām dažādu ticību subjektu starpā, un vairākos gadījumos jūdi un kristieši vērsās musulmaņu tiesā, lai gūtu tiesiski spēcīgāku spriedumu. Sievietes vienmēr izvēlējās pieteikt prasību musulmaņu tiesā, jo tā bija pret viņām daudz taisnīgāka un vienmēr taisnīgi apmierināja viņu prasības.

Visā valstī bija spēkā divas tiesību sistēmas:

• šariata likumu sistēma;
• turku kanonu (kanun) sistēma, kas balstījās uz pirmsislāma laiku „Jasas” (Yasa) un „Tores” (Tore).

Osmaņu vara necentās ietekmēt nemusulmaņu tiesību sistēmas, neskatoties uz to, ka tas bija iespējams ar vietējo pārvaldnieku starpniecību. Islāma šariata likumi ir kodekss, kurā apkopoti: Korāns, hadīts (pravieša Muhameda teiktais), ižmā (Ummas, jeb musulmaņu sabiedrības locekļu vienprātīgi pieņemtie lēmumi), kijass (no iepriekšējiem precedentiem atvasināti analoģiski secinājumi) un vietējās parašas. Savukārt, turku kanoni ir sultāna izdoti, ar reliģiju nesaistīti (sekulāri) likumi jautājumos, kas tieši nav saistīti ar šariata likumiem. Abas tiesību sistēmas mācīja impērijas tiesību skolās Stambulā un Bursā.

1877. gadā Medželles kodeksā tika kodificēts civillikums (bez ģimenes tiesību daļas). Vēlāk tika kodificēts arī komerclikums, krimināllikums un civilprocesa likums.

[izmainīt šo sadaļu] Karaspēks

Skatīt arī: Sipahi, Akindži, Timarieši, Jeničeri, Nizami džedidi

Osmaņu karaspēks bija sarežģīta rekrutēšanas un lēņu sistēma. Osmaņu karaspēka pamatā bija sen izveidotā vieglā kavalērija un viņiem piešķīra lēņus, ko sauca par timariem (turku valodā: Tımar [tîmar]). Kavalērija kaujā izmantoja lokus un īsus zobenus, pielietojot nomadu taktiku, kas bija līdzīga Mongoļu impērijas taktikai. Kādu laiku Osmaņu impērijas karaspēks bija viens no attīstītākajiem karaspēkiem pasaulē, un tas pirmais tika aprīkots ar musketēm. 19. gadsimtā uzsāktā Osmaņu impērijas modernizācija vispirms tika sākta ar karaspēka reformām. Tā bija pirmā armija, kurā kā ekspertus uzaicināja Eiropas speciālistus. Impērijā tika ieviesta jauna kara tehnoloģija un ieroči, kurus vairumā gadījumu piegādāja Vācija un Lielbritānija.

Bijušās turku impērijas Lielā Huņņu impērija | Rietumu Huņņu impērija | Eiropas Huņņu impērija | Baltā Huņņu impērija | Gokturku kaganāts | Avāru impērija | Hazāru impērija | Uiguru valsts | Karahanu valsts | Gaznes valsts | Lielā Seldžuku impērija | Harzemšaha | Zelta Orda | Lielā Timura impērija | Babura impērija | Osmaņu impērija